Jānis Lazdiņš: “Vieni stāvēja barikādēs, citi padzīvoja “zaļi”, vēl citi kritiskos brīžos gāja nogaidīt valūtas veikalā.”
Tagadējais Stradu pagasta zemnieks, saimniecības “Aizpurieši” īpašnieks, trīs bērnu tētis Jānis Lazdiņš pirms 20 gadiem bija janvāra barikāžu dalībnieks Rīgā. Pēc pirmā aicinājuma viņš – toreizējās “Lauktehnikas” mehāniķis – ar “kravinieku” “Ural”, pie kuras piestiprināts plīvoja Latvijas Valsts karogs, divās stundās mēroja 190 kilometrus līdz galvaspilsētai, lai sargātu valsts neatkarību. Viņš neklausījās tajos, kas viņu centās atrunāt no braukšanas. Jānis riskēja ar savu galvu un ar viņam nepiederošo uzņēmuma automašīnu, jo ideja, kuras vārdā viņš to darīja, šķita svarīgāka par visu. Vai viņš vēlreiz būtu gatavs atkārtot barikāžu pieredzi? Kāpēc viņam šodien tik ļoti sāp barikāžu laiks, ka par to pat negribas runāt?
– Vai gribas atcerēties barikāžu laiku?
– Tas bija sen… Pat negribas runāt. 14.janvārī pirms 20 gadiem. No Stradiem izbraucām aptuveni pulksten 7.00 un pēc divām stundām jau bijām Rīgā, pārbraucām pāri tiltam pie rūpnīcas “VEF”, lai diennakti dežurētu pie pasta ēkas. Tur bija salīdzinoši mierīgi. Brauca mums garām Baltijas kara apgabala automašīnas, bet nekas vairāk nenotika.
Es stāvēju sardzē ar “Ural” – tā jau faktiski bija tāda automašīna, kādas izmantoja krievu armija. Cilvēku interese par šo transportlīdzekli bija liela. Daudzi nāca klāt, fotografēja. Izskatījās jau interesanti – krievu “Ural” un Latvijas valsts karogs. Tagad man pašam ir tāds personīgais auto, ko izmantoju kā mežvedēju.
Bet, par tiem laikiem runājot, jāsaka – nebija jau tā, ka mani dzīšus dzina uz barikādēm. Bremze bija. Un liela. Bija skaidrs – nedod, Dievs, ka Rīgā ar automašīnu kaut kas notiek! Tā bija mana atbildība. Bet nebraukt uz barikādēm nevarēju. Pirmoreiz aizbraucu ar “kravinieku”, otrreiz – autobusā kopā ar pārējiem. Laikam es kā visa latviešu tauta biju gaidījis to brīdi.
– Unikālas sajūtas?
– Tas laiks bija interesants: vieni stāvēja barikādēs, citi padzīvoja “zaļi”, vēl citi kritiskos brīžos gāja nogaidīt valūtas veikalā, lai justos drošāk. Rīgā cilvēki bija atsaucīgi, pīrādziņus un cigaretes klāt pienesa. Tolaik taču bija talonu sistēma uz cigaretēm un alkoholu. Rīgas tantiņas visus savus krājumus izdalīja. Aicināja dzīvokļos. Bija arī dzeršanas. Dažam tika pāri mēram, bet kopumā viss notika normas robežās – iedzeršana bija, bet žūpošana ne.
(Vairāk lasiet 15.janvāra “Dzirkstelē”)
