Starp mums dzīvo ticībā stipri cilvēki, kuri veido stipras ģimenes. Svētdienās viņi mēdz ar prieku doties uz baznīcu, lai smeltos spēku nākamajai nedēļai. Tāda ir Baumaņu ģimene, kura ir pieņēmusi Kristu un un savu dzīvi cenšas veidot un balstīt uz garīgām vērtībām.
Vēlējās, lai bērniem būtu kristīti vecāki Inese Baumane stāsta, ka vēlēšanās kļūt par kristieti bijusi jau sen.
“Apmēram pirms trīs gadiem, kad luterāņu baznīcā atnāca jauns mācītājs Māris Sarma, redzēju, ka tur sāk veidoties kārtība. Darbību sāka jauna iesvētes grupa, un cilvēkus aicināja tajā iestāties, es izmantoju šo izdevību un pieteicos. Tā pirms trīs gadiem es tiku nokristīta un iesvētīta. Meitas Ieva un Alise man pievienojās,” atceras Inese.
Viņa stāta, ka kristietība ir vienīgā patiesība mūsu pasaulē. Dievs, Jēzus Kristus – tas ir ceļš patiesībai un dzīvībai, jo mūsu miesiskā dzīve šeit kaut kad beigsies un tomēr cilvēkam ir turpinājums.
“Tās nav beigas, kad cilvēks nomirst. Katram ir dvēsele, un tai kaut kur ir jāpaliek. Lai mana dzīve un es pati iekšēji justos sakārtota un lai manai dvēselei pēc tam būtu turpinājums, nolēmu kļūt par kristieti,” atzīst Inese.
Savukārt Ainārs piebilst, ka kristietībai nopietni ir pievērsies šogad. “Pavasarī luterāņu baznīcā dibinājās jauna iesvētes grupa. Mums šajā laikā piedzima bērns. Tas mani arī pamudināja pieņemt kristietību nopietni. Gribējām, lai mūsu bērniem vecāki būtu kristīti,” saka Ainārs.
Baumaņu ģimenē visi ir luterāņi, jo tieši šī konfesija viņiem liekas vispieņemamākā. Inese domā, ka tautā ir pieņemts, ka latvieši ir luterāņi. Savukārt Ainārs piebilst, ka rados visi, kuri ir kristīti, arī ir luterāņi, tāpēc izvēlējušies tieši šo konfesiju.
Ja tic, tad notiek brīnumi
Inese ir pārliecināta, ka ticībai ir liels spēks. Viņa neslēpj un stāsta, ka reiz dzīvē noticis īsts pavērsiens.
“Braucot ar riteni, no dārza vedu mājās pilnu grozu ar gurķiem. Iznāca tā, ka grozs nokrita un tie izbira. Brīdī, kad tos lasīju, es raudāju un un pie sevis runāju – Dievs, vai tad tu neredzi, ka man vajag mašīnu, cik es ilgi mocīšos ar riteni. Un tad man šķita, ka dzirdu balsi, kura mani uzrunā, sakot man, ko tu domā, ka es tev to piedzīšu klāt un tu varēsi tajā iekāpt? Ej un meklē, bet es tev palīdzēšu!”
Saņēmuši šādu atbildi, sapratu, ka es pati jau neko nedaru, lai man būtu mašīna. Tad es to sāku meklēt, nopirku un nu ar to braucu. Es paļāvos uz Dievu, un viss notika,” atceras Inese.
Mīl ne tikai sevi, bet arī apkārtējos
Inese un Ainārs atzīst, ka, pievēršoties garīgām lietām un ticībai, vērtības dzīvē ir mainījušās.
“Sākam novērtēt, kas mēs esam, arī dzīves jēga parādās. Ģimene mums ir ļoti liela vērtība. Iepazīstot Dievu tuvāk, mums viņš ir pirmajā vietā. Esam iemācījušies mīlēt sevi un apkārtējos cilvēkus. Ja cilvēks ir mīlestības pilns, tad viņš var to dalīt arī citiem. Ja mīlestības nav, tad tu to arī nevari iedot citiem. Kristieša galvenais uzdevums ir izstāstīt arī citiem par Dievu, sludināt Evaņģēliju. Kuru interesē tas, protams, klausās, bet ir jau tādi, kas to nepieņem. Dievs ir dzīvs un ir starp mums, un tikai mēs paši nosakām to, vai ļaujam viņam ienākt mūsu dzīvē,” stāsta Inese.
Savukārt Ainārs piebilst, ka mūsdienās cilvēki ir tik ļoti aizņemti ar savām problēmām un bieži vien ir jārisina naudas lietas, ka citam vairs neatliek laika.
“Arī mēs nevaram dzīvot bez materiālajām vērtībām, jo visi gribam dzīvot labi, ne tikai izdzīvot. Un sanāk jau arī reizēm tā, ka svētdienās eju nevis uz baznīcu, bet, ja ir iespēja piepelnīties, tad pastrādāju,” saka Ainārs.
(Vairāk lasiet 11.oktobra “Dzirkstelē”)
