30.05.2011
Kā sapnī tālā atgriezos bērnības zemē,
Kur māte, nogurusi no ikdienas soļa,
Atsēdusies paēnī.
Kur tēvs, nepaguris, vienmēr možs un saulains,
Sagaida atbraucam bērnus.
Kā sapnī tālā, kā savas bērnības zemē,
Izdzirdēju bērnu čalošanu sev riņķī –
Tikai tie vairs nebijām mēs,
Kas tēvam un mātei apkārt dīc.
Tie bija mūsu bērni,
No kuriem atskan mūžīgi jaunais: “Kāpēc?”
Kā sapnī tālā, mīļās bērnības zemē,
Atgriezās ļaužu kņada mājā,
Kas tik mīļa un pazīstama,
Tomēr ar gadiem tukšāka tapusi.
Bet šodien tā sagaida ikvienu no mums,
No mūsu tagadnes atgriežamies.
