“Bet zog taču!” Kas gan nezina šo bērnišķīgā Dzetočkina sakrālo frāzi no padomjgados populārās krievu komēdijas “Sargies auto!” Mainās laiki, bet nemainās tikumi. Kā zaguši, tā zog. Draugi, kas tā ir par pasauli, kurā mēs dzīvojam!?
Nevaru vien pārstāt smieties, lasot presē par brutālo kārtējo zādzību juvelierizstrādājumu veikalā kaut kur Rīgā, par mēģinājumu nozagt atkal kādu bankomātu kaut kur laukos. Aizdomās turamie tā arī nav noskaidroti. Taču zināms, ka viņi izmantojuši brutālu darba instrumentu – cirvi.
Par zādzībām no auto vispār negribas runāt. Brutālāk vairs nevar būt! Ierauga salonā atstātu automagnetolu, redzamā vietā noliktu klēpjdatoru vai vismaz mobilo tālruni, un atkal jau rupji (pieļauju, ka atkal ar cirvi) izsit sānu durvju stiklu, lai tiktu pēc kārotā.
Re, manam rada gabalam Rīgā nule apzaguši dzīvokli, kamēr šis pa darbu šeptējies. Atnāk mājās, viss savandīts, zeķē noglabātā nauda meklēta, atrasta un aizstiepta. Ko nu raudās? Vajadzēja guldīt bankā, bet baile, jo, rau, dzirdēts, ka arī tur nauda mēdzot no kontiem tā vienkārši pazust. It kā par konta apkalpošanu, it kā kāds uzlauzis kodus.
Rada gabals sākumā netika gudrs, kā tie zagļi iekļuvuši mājā, jo gan durvis, gan logi – ciet. Izrādās, ka tie laupītāji ir ne tikai gudri, bet arī čakli. Ar īpašiem aparātiem dabūjuši pakešu logus ārā no rāmjiem un sava grēka darba paveikšanas logus ar ar līmes pūtienu iesēdinājuši atpakaļ vietā.
Bet man te sieva iebilst, ka tā jau allaž bijis, ka mazos zagļus viņi gatavi kārt, kamēr lielos ceļot amatos. Ja, jā… Kā tad ir ar tām mūsu plānajām pensijām? Vai nejūtamies apzagti? Kā ir ar bērnu pabalstiem? Kā ir ar sociālajām garantijām? Un kā ir ar algām? Laikam lielas tās ir tikai tiem, kas sēž valdībā un bankās.
