Nesen satiku bijušo kolēģi, kura nu jau gandrīz desmit gadus dzīvo Īrijā. Protams, pirmais jautājums, ko parasti tādā brīdī uzdod, ir – vai nedomā atgriezties Latvijā. Viņa atbildēja – nekādā gadījumā! Sievietei drīz būs sešdesmit, jau kādu laiku viņa ir bezdarbniece. Un tik un tā Latvijā atgriezties viņa nedomā!
Izrādās, citur valsts domā par cilvēku – domā arī tad, ja cilvēkam nav darba; domā tad, ja cilvēks paliek viens; domā, ja ir daudz bērnu; ja vīrs nevar uzturēt ģimeni, valsts domā par sievieti. Vārdu sakot – valsts domā par cilvēku!
Tāpat visas iestādes un tirdzniecības vietas arī ir domātas cilvēkiem. To ļoti labi saprot tie, kas tur strādā, tāpēc neatļaujas ignorēt klientu, runājot pa telefonu vai klačojoties savā starpā. Tā nereti notiek pie mums, arī šī sieviete jau paspēja to šajā neilgajā viesošanās laikā Latvijā jau izbaudīt.
Izrādās, ka mūsu tirgotāji īpaši neuztraucas – viens klients vairāk vai mazāk. Sieviete teica, ka šāda pārdevēju attieksme viņu vienkārši nošokējusi un Īrijā tādu pārdevēju atlaistu otrā dienā. Laikam jau jāmainās visai latviešu domāšanai, jāmainās katram no mums un beidzot jāsaprot, ka viss taču patiesībā radīts cilvēkiem un bez cilvēkiem nekā nebūs! Pārdevējiem būtu jāsaprot, ka ne jau pircējam vajadzīgs veikals, jo ir taču izvēle, bet gan veikalam vajadzīgs pircējs, jo bez pircējiem veikals nevarēs pastāvēt. Arī valsts bez iedzīvotājiem nevienam jau nebūs vajadzīga un tā pat vairs nebūs valsts! Tikai kāpēc to negrib un negrib saprast tie, kas šo valsti pārvalda…
