Apnicis dzīvot kā dīkdienim sievai uz kakla. Gribu darbu! Man te iesaka, ka tādā gadījumā bez blata/korupcijas jeb radu un draugu būšanas neiztikt. Raugi, visas ienesīgās vietas ir aizņemtas, bet, ja piepeši kāda atbrīvojas, tā jau ir aizrunāta savējam (neatkarīgi no tā, ir vai nav uz vietu konkurss) nomenklatūras kadram. Kāpēc gan šis kadrs nevarētu būt es pats?
Man taču ir draugi – pastā, policijā, mājās, “točkā” un uz ielas! Vai kādam naudīgam darba devējiem trūkst vīrieša spēka norietā, kas prot nepārstrādāties, bet darba devēju apmierināt un savu algu pagodināt?
Esmu noskaidrojis – pašvaldībā trūkstot šofera, kas prot turēt mēli aiz zobiem. Vienam uzņēmumam vajag siltuma skaitītāju regulētāju, kas regulē tā, ka cena nemainās atkarībā no siltuma patēriņa. Bija vēl sarga vieta pašvaldībā, bet to, apejot konkursu, atdeva vienas partijas biedres rada gabalam. Varētu iet par juriskonservantu, tikai jāiestājas koledžā. Viens pīps, ja ir sakari. Vai ir? Ja ir bīstamie sakari, varu lūkot nelegāli tirgot apreibinošas vielas. Tas esot ienesīgi, bet riskanti. Tas man nepatīk. Gribu drošu, siltu, stabilu vietiņu. Kur tā ir? Tā prātodams, izeju no dzīvokļa pagalmā un stāvu pie durvīm, pīpoju. Te tuvojas sniega lavīna, kas tūlīt kritīs man uz galvas no manējās daudzdzīvokļu mājas jumta. Tobrīd sargeņģelis (mana pastniece Anniņa, kas dziļā pēcpusdienā nāk man pretim, avīzes nesdama) liek man neviļus paiet pāra soļus pretī, kā saka, izrādot cieņu un mīlestību. Ja nebūtu šā mana sānsoļa, es jau pēc sekundes gulētu pagalam un beigts. Kā lai neticu augstākam spēkam? Laikam mana sūtība ir nemeklēt “jumtu”. Tātad jābrauc uz Īriju. Citu izeju neredzu. Žēl sievu un savu Anniņu pamest. Vēl negrasos meklēt citas mīļotās, turklāt Īrijā.
