Mazpilsētas vai pagasta dzīve ar to ir jauka, ka visi te cits citu pazīstam. Visi savā starpā, ja ne radi, tad draugi un paziņas, ja ne naidnieki, tad skauģi un nelgas. Tāda ir šī raibā dzīve. Tajā ir visas varavīksnes krāsas. Mēs esam ne tikai labi. Katram ir arī ēnas puses. Tieši tāpēc nav garlaicīgi. Pārāk pareiza dzīve un pareizi cilvēki ir apnicīgi. Citādie atsvaidzina mūsu skatījumu uz šķietami parasto, pat banālo ikdienu un vērtībām. Lūk, manas jaunākās trīs atklāsmes, sarunājoties ar cilvēkiem.
1. stāsts. “Kam man vajadzīga nauda? Man to nevajag!” man paziņoja kāds puisis, kas ne tik sen kā atgriezies mājās pēc divus gadus ilgas pelnīšanās Anglijā. Tagad jau pāris mēnešus sēžot savās lauku mājās bez darba. Ja draugi pasaucot palīgā kaut ko paveikt, viņš palīdzot, bet naudu neņem. Tincināju, ka droši vien Anglijā ir sapelnījies vismaz tik daudz, lai nomaksātu parādus. Bet puisis tikai smējās: “Kāda jēga parādus maksāt! Nē, nemaksāju gan, Anglijā visu sapelnīto notriecu krogos. Vismaz ir, ko atcerēties.”
2.stāsts. “Es tagad katru dienu pavadu svaigā gaisā. Dzelzceļa sliedes remontēju,” pastāstīja mākslinieks, bijušais skolotājs. Tincināju, vai vismaz normāli nopelna. “Kāda tev daļa?” mūsu sarunai pa vidu iespraucās nejaušs klausītājs.
3.stāsts. “Vai jūs zināt, kāds ir mūsu mājas iekšpagalms?” sacīja kaimiņiene. Vai, patiešām nezinu! Kaimiņiene ieteica aiziet paskatīties: “Tuvojas Lieldienas, atbrauks ciemiņi, kauns taču! Jāraksta “Dzirkstelē” vai jāsauc uz Gulbeni “Bez tabu” no televīzijas!” Teicu, ka vakarā aiziešu paskatīties. Paņemšu līdzi maisu atkritumiem un uzlasīšu tos. Arī es taču gaidu radus ciemos.
