Daudzie mīklainie, nesaprotamie, šokējošie bērnu un jauniešu pašnāvību gadījumi Krievijā varētu likties tās valsts sērga, bet tā ir problēma, kas nav sveša arī Latvijai. Bērni negrib dzīvot… Kas gan var būt vēl drausmīgāks par šādu atziņu?!
Lasījām, ka nesen divas pusaudzes Krievijā pakārušās nelaimīgas mīlestības dēļ uz vienu puisi. Pašnāvības, un sevišķi nepilngadīgo labprātīgas nāves gadījumus, iztirzāt ir grūti, pat neiespējami un brīžiem arī liekas, ka bezjēdzīgi. Kam runāt, ja nekas vairs nav labojams? Taču runāt vajag tāpēc, ka reizēm nepamanām kā un kāpēc līdz pašiznīcībai sevi noved kāds blakus esošs cilvēks.
Velti domāt, ka liktenīgo soli spert mudina bezizeja. Ir sajūta, ka nekad vēl jaunie cilvēki nav tik vieglprātīgi rotaļājušies ar savu dzīvību, kā tas notiek šodien. It kā cilvēks smaida un piepeši… nolec no mājas jumta vai metas laukā pa logu no n-tā stāva. Tie ir nesenie Latvijas gadījumi, kad aprāvās jaunu puišu dzīve.
Šodien jaunieši ir citādi nekā bija viņu vecāki vai vecvecāki šajā pašā vecumā. Liekas, tagadējie bērni ne no kā nebaidās, viņi riskē, eksperimentē, pēc pašu vēlēšanās modulē bīstamas situācijas, izmēģina visu, ko piedāvā dzīve, un dara to daudz ātrāk nekā vajadzētu. Viņi ir tik gudri, vispusīgi, pieredzējuši (par ko viņu mātes un tēvi pat nenojauš) un vienlaikus – naivi un trausli.
Zinātniski tehniskais progress un akselerācija nepalīdz ātrāk nobriest arī garīgi. Tam ir vajadzīgs laiks un cītīgs darbs ar sevi, savu gribasspēku, raksturu, mācoties izprast sevi pasaulē un pasauli sevī, mācoties pieņemt realitāti, kas bieži vien neatbilst mūsu sapņiem. Bet kā lai dzīvo bez tiem?
