Izrādās, ka, lai redzētu kaut ko eksotisku, nav jāmēro tūkstošiem kilometru līdz Āfrikai vai Antarktīdai, bet jānokļūst vien tepat uz Latvijas nomali – Latgali. Un tie, kuri no Rīgas tomēr saņemas tiktāl aizkulties, ir pārsteigti: kā viņi spēj dzīvot bez elektrības?!
Ziemassvētkus šie ļaudis klusi aizvadījuši sveču gaismā, pūlēdamies kūts darbus un savu ikdienu pakārtot dienas gaismai, arī jaunais gads šajās sētās un dzīvokļos ir ienācis bez TV šoviem un citām izpriecām. Netrūkst arī citu problēmu, jo bez elektrības pietrūkst daudz kā. Ir jādomā, kā fermās izslaukt govis, kā sadarīt visus citus darbus, kas ir mehanizēti un notiek, piespiežot elektrisko podziņu. Rīgas ciemiņi vien galvas groza, dzirdot stāstījumus par to, kā Latgalē izdzīvo bez elektrības – nokautais puscūcis kaut kā jāsaglabā, aprokot to sniegā, arī cita pārtika, jo veikali šeit neatrodas uz katra stūra, mazāk mazgājoties, līdz ar tumsiņu ejot gulēt un līdz ar pirmo gaismu ceļoties… Priecīgi ir tie, kam sētā aizķēries kāds vējlukturis vai petrolejas lampa. Kā alu cilvēki…
Vai tiešām dzīvojam 21.gadsimtā, elektronisko tehnoloģiju laikmetā? Tikmēr valdības vīri spriedelē, kam ārkārtas situācijā jānospiež “sarkanā poga”. Izrādās, ka “Latvenergo”, kas ir valsts uzņēmums miljonārs, bez citu palīdzības nevar iztikt. Vai elektrolīnijas no kokiem un krūmiem nevarēja būt attīrītas jau sen? Un arī likumi šajā sakarā varēja būt sakārtoti. Elektrībai tiek paaugstināts nodoklis un tarifs, bet kur ir kvalitāte? Mēs esam tā aizrāvušies ar vaimanāšanu par krīzi un aizbildināšanos ar to, ka esam aizmirsuši, ka katram savā vietā vien godprātīgi jādara savs darbs.
