Bieži esmu brīnījies par to, kādu brīnumspēku, brīnumnūjiņas efektu daļa sabiedrības piešķir dažādiem ārējiem pārkārtojumiem. Atliek nospiest tikai kādu sviru – viss laimīgi aizies…
Jaunatnē nav patriotisma. Liksim valsts karogam dienu un nakti plīvot pie mācību iestādēm! Lietū, krusā, vējā izbalē Dzimtenes lepnums. Kā ir ar patriotismu?
Skolu absolventi vāji zina Tēvzemes vēsturi. Atdalīsim vēstures kursus! Būs brīnišķīgas zināšanas. Nāk prātā krievu fabulista Krilova spilgtais darbs par zvēru orķestri. Mūzika neskan. Ātri tiek atrasta vaina – orķestranti nepareizi sasēdināti. Taču arī pēc pārsēdināšanas mūzikas nav. Vēstures mācību stundās maz tiek runāts par būtisko. Tā ir kvalitāte, ne mācīšanas forma. Būtiskais, manuprāt, ir: garīgs, labi sagatavots skolotājs, kas apzinās savu lielo, ārkārtīgi nozīmīgo misiju savai Latvijai bezgalīgi uzticīgas jaunās paaudzes kaldināšanā; skolotājs, kuru atbalsta valsts ar pienācīgu atalgojumu; skolēns, kas grib mācīties, kas jau ģimenē motivēts izzināt savas Tēvzemes pagātni; interesantas, ne sausas, krāsainas, bagātīgi ilustrētas mācību grāmatas, daudzveidīgi mācību līdzekļi.
Kā mācīt vēsturi – tas šodien padarīts par politisku jautājumu. Ir aizdomas, ka arī daudzi skolotāji šodien atklāti nepauž savu pārliecību, baidīdamies izskatīties nepievilcīgi, nepatriotiski. Patiesībā tas ir vēstures priekšmeta mācīšanas metodikas jautājums, kā atbilstoši katra skolotāja pedagoģiskajam raksturam, pieredzei, izpratnei veidot skolēna apziņā pasaules un Latvijas vēstures kopainu, saistīt tuvo ar tālo. Ir jādod Latvijas vēstures jautājumu minimums, strikta programma. Jāprasa tās izpilde katrā Latvijas skolā.
Visdabiskāk un patiesāk – katrs māca atbilstoši savai pārliecībai, tā, lai pilnīgāk sasniegtu lielo, cildeno mērķi – Latvijas vēstures apguvi, patriotiskas pārliecības, aktīvas pilsoniskās pozīcijas veidošanu. Tas sarežģīs Izglītības un zinātnes ministrijas darbu, radīs haosu, taču pārbīdes vien nelīdzēs. Jālūkojas būtībā.
