Indra Ieviņa ir piedzīvojusi brīnumainu gadu
Uz interviju mūziķe Indra Ieviņa atnāk no baznīcas. Viņa kā vienmēr sestdienas vakarā ir spēlējusi ērģeles dievkalpojuma laikā Gulbenes katoļu baznīcā. Indra ir nepagurusi, dzirkstoša un tomēr domīga. Indra saka, ka kristīgajai ticībai viņas dzīvē esot priekšvēsture.
“Tas ir vecvecāku lūgšanu nopelns. Viņi bija ļoti ticīgi. Vecākiem padomju laikā viņi to neuzspieda. Kristīta tiku mazotnē. Esmu dzimusi janvārī, taču kristīja mani februārī. Bijis ļoti auksti un es esot stipri kliegusi baznīcā,” iesāk stāstīt viņa.
– Lūk, no kurienes tiekšanās pēc siltas baznīcas, kāda ir Gulbenē!
– Zinu, ka ne tikai es, visi mēs priecājamies, ka Gulbenes jaunajā katoļu baznīcā ir silti. Mans apzinātais ikdienas gājums uz baznīcu sākās tieši Gulbenē. Vispirms pusotrs gads pagāja vecajā katoļu baznīcā, kas bija auksta. Kur salst, apstājas asinsrite un cilvēks neuztver Dieva vārdu. Taču izturēju. Tagad jau 11 gadus mans ceļš ved uz jauno baznīcu. Pirms 10 gadiem dievnamā uzstādīja ērģeles. Sākumā pie tām sēsties baidījos. Man laikam zvaigznēs laikam ierakstīts, ka visu laiku jāiemācās kaut ko jaunu. Tam ir gara priekšvēsture. Mācījis spēlēt vijoli, pēc tam altu, vidusskolā arī radniecīgo čellu. Un tad mani pielika arī pie baznīcas ērģelēm. Laikam – ne jau velti.
– Ziemassvētki ir brīnumu laiks. Vai ticat brīnumiem?
– Ticu! Kristus dzimšanu mēs svinam katru gadu. Tomēr viņš cilvēka dvēselē var piedzimt jebkad. Aizvien no jauna. Mēs varam viņu pazaudēt un atkal atrast, jo Kristus mūs vienmēr aicina. Brīnums ir mūsos pašos, mūsu ticībā. Ja tici, tad notiek! Man šis ir bijis brīnumu rudens. Kādā brīdī likās, ka ir sliktāk nekā jebkad, bet tad sākās labu notikumu virkne. Ticēt – tas skan tik vienkārši. Ir bijis laiks, kad man licies: mana ticība nav nemaz tik stipra. Un tomēr tā ticība manī pavisam nav zudusi nekad. Es ticu visu laiku. Man gribas visu sasniegt ātri. Pārsvarā tā nenotiek. Ir arī ātrie brīnumi, bet tie negadās uz katra soļa. Jātic, ka agri vai vēlu, bet notiks, kad tas visvairāk būs vajadzīgs. Savu dzīves kvalitāti katrs nosaka pats. Tas attiecas uz visu – uz garīgo jomu, intelekta attīstīšanu, zināšanu krāšanu un fiziskā ķermeņa izkopšanu. Tā ir arī spēja palīdzēt otram. Tā ir sirdsapziņu komunikācija. Tas ir tāds iekšējs pacilājums, ja kādam palīdzēts no sirds. Tad nav izlikšanās. Labais mūsos ir ielikts no augšas. Vai to pielietojam? Darot labo, piesaistām labo. Tāpēc mani nevar izsist no līdzsvara. Nevar izšūpot. Laikam to var saukt par Dieva žēlastību. Nevajag kreņķēties par to, ko mainīt nav manos spēkos šodien. Nevajag pārdzīvot par to, kas būs rīt. Šodien ir šodiena! Cilvēka gars ar miesu ir vienoti. Tas ir viens veselums.
– Ja cilvēka gars klibo, klibo arī miesa.
– Es lūdzu katru vakaru. Man ar tuviem draugiem neatkarīgi no tā, kur tobrīd atrodas katrs no mums, ir spēkā vienošanās visiem lūgties vienā laikā. Var lūgties saviem vārdiem. Taču lai ir skaidrs nodoms. Cilvēks šajā brīdī var vienkārši pabūt ar sevi. Jēzus ir teicis: „Tur, kur divi, trīs ir manā vārdā, tur es esmu.” Nav nepārvaramu šķēršļu, visas nepatikšanas reiz beidzas, jo pasaulē viss ir mainībā. Kad sākas statisks stāvoklis, tad ir īstās problēmas.
– Vai laime nav statisks stāvoklis?
– Kad esi saskaņā ar sevi, lielākas laimes nevar būt. Es teikšu tā. Ekonomiskās krīzes uzspiestās bailes mani neskar. Esot šajā bedrē, notiek attapšanas. Mēs jautājam sev, kas mēs esam un kas mums ir vajadzīgs. Notiek garīgā izaugsme. Arī manā ģimenē šajā ziņā ir notikuši brīnumi ar vistuvākajiem. Es slavēju Dievu katru rītu par šo krīzi. Mēs lūgšanās esam kopā visa ģimene. Krīzes stāvoklis ir tad, kad rodas nepieciešamība pēc kaut kā jauna. Pēc zināšanām. Cilvēks vienā un tajā pašā bedrē iekāpj atkal un atkal, kamēr iemācās šo bedri apiet. Šogad bija laiks, kad es savā prātā jau kravāju koferus un gatavojos no Latvijas aizbraukt. Tas tāpēc, ka ar pamatdarbu mūzikas skolā vairs nevarēju pietiekami nopelnīt. Taču es sapratu, ka aizbraukt nav vienkārši. Gandrīz neviens brīvprātīgi nekad to nedarītu. Kad saka, ka kāds aizbraucis raust naudu, es neticu! Vienkārši sakravāt koferus un brīvprātīgi aizbraukt? Domāju, ka latvietis noteikti tā nedarītu.
– Valsts himnā ir lūgšana par Latviju. Vai dziedot līdz galam uztveram jēgu?
– Nezinu, kam ir jānotiek, lai šo rutīnu salauztu. Zinu labus cilvēkus, kas saka vienu, bet dara citu. Tā ir iekšēja konfrontēšanās. Vai saprotam, ka rīt mums tas lats var beigties? Ka būs jāizdzīvo ar santīmiem? Agri vai vēlu! Jātiecas uz gaismu. Tad pazūd pat tas, kas iestrēdzis zemapziņā. Spējot to saprast, cilvēks veiksmīgi var iet tālāk uz priekšu. Tāpat kā augi tiecas pēc gaismas, arī cilvēki tiecas. Dievs ir mūsu gaisma, kas ir labvēlīga katrai mūsu šūnai. Mēs katrs esam maza daļa no šā veseluma. Ir tāda pasaules rašanās koncepcija. Tā ir tāda pieredze, kas tagad mūsu tautai un mūsu valstij ir jāizdzīvo. Nevar vērtības balstīties tikai matērijā. Protams, man sāp sirds par tiem cilvēkiem, kas mūžu godīgi ir strādājuši un vecumdienās nesaņem to, ko ir pelnījuši. Starp viņiem ir arī mani vecāki. Sāp par tiem cilvēkiem, kas pašlaik aiziet pensijā. Manī ir dalītas jūtas par to, vai esam pelnījuši tādu valdību. Esmu par to, lai Satversme tiktu grozīta un tauta būtu tiesīga atlaist Saeimu, ja tā nav attaisnojusi uzticību.
– Vai atbalstāt tos, kas protestējot dzīvo teltīs pie Ministru Kabineta?
– Tā ir pārliecība, kas cilvēkus pamudina uz to. Ir tādi vērotāji no malas, kas par protestētājiem saka: „Ko nu! Būtu labāk gājuši vagonus „gruzīt” (tulkojumā no krievu valodas – lādēt).” Nezinu. Nav sabalansētības, man liekas… Es droši vien arī varētu tualetes mazgāt. Taču tas atkal jau ir jautājums par vērtībām. Kāpēc ekonomikā kāds gūst labumu uz tava, mana rēķina? Tāpēc jau ir tās aizbraucēju rindas no valsts. Es negribu būt starp viņiem, jo es mīlu savas mājas, savu Latviju. Lai cik banāli tas neizklausītos. Es šodien no daudz kā, kas man agrāk likās svarīgi, esmu atteikusies. Taču nepārdzīvoju. Tomēr negribētos atteikties no vēlmes šad tad nopirkt kādu labu grāmatu vai aiziet uz koncertu. Gribas maz. Bet kaut ko ļoti labu.
– Un tomēr, kā noprotams, jums šis ir bijis brīnumu gads!
– Tieši šogad es pirmo reizi mūžā biju svētceļojumā uz Aglonu par godu Jaunavas Marijas debesīs braukšanas svētkiem. Līdz tam daudzas reizes biju gribējusi doties turp, bet vienmēr radās kādi šķēršļi, mani aizkavēja. Taču šogad es zināju, ka es aiziešu. Un es arī aizgāju! Ja gribas sevī ieskatīties dziļāk, ir jāiet svētceļojumā. Tad viss ir redzams it kā no attāluma. Pēc Aglonas es mācījos pacelties pāri visam tam, kas te notiek. Es zinu, kas notiek, bet es neesmu tajā iekšā. Es dzīvoju tajā, kas man ir svarīgi pašai sev un tam nolūkam, kura vārdā es eju un daru. Laikam izdodas.
Šogad esmu pabeigusi studijas Liepājas Universitātē, iegūstot maģistra grādu veselības aprūpē ar specializāciju mūzikas terapijā. Studijas man ir paplašinājušas manu redzesloku. Tagad uz daudz ko skatos citām acīm. Ir prieks, ka paspēju studijas beigt līdz krīzei. Tagad tādu mācību maksu es vairs nevarētu pavilkt. Arī toreiz bija grūti. Turklāt vienubrīd mājās mēs vienlaikus bijām trīs studenti – abi mani bērni un es.
Pašlaik, lai izdzīvotu, man ir vairākas nodarbošanās. Tās visas ir saistītas ar mūziku un gaismu. Būtībā tas ir darbs ar cilvēkiem. Darbs, kas man patīk. Mani bērni ir izauguši, tagad man atkal ir laiks sev pašai. Beidzot daru to, ko gribas. Iepriekš mana dzīve bijusi pakārtota bērnu vajadzībām. Esmu laimīga, jo saņemu labus vārdus no cilvēkiem. Domās es priecājos katru dienu. Man nav par ko sūkstīties. Iespējas visu laiku rodas.
– Jums nav sirmu matu!
– Tas nav mans nopelns. Gēni. Manos rados tas jau ir novērots. Nav tā, ka es nepārdzīvotu. Nē, no tā sirmums nav atkarīgs. Es dzīvē vienkārši daru, nedomājot par traucēkļiem, kas var rasties. Var saņemt drosmes žēlastību no Dieva. Bailes ir bloķējošas. Piemēram, bailes no cūku gripas! Cik cilvēku ir saslimuši no bailēm vien?
