Tā kāds portāla lietotājs pierakstījis komentāru pie ziņas ”Laucinieki sašutuši par ieceri aizliegt turēt suņus pie ķēdes”. Suņus mūsdienās nevajagot izmantot kā sigalizatorus, jo tam esot domātas daudz modernākas ierīces –…
Domāju, ka suņus mocīt un mīlēt var gan pilsētas dzīvokļos, gan laukos pie ķēdes. Vai tāpēc mainīt tiem statusu? Vai būs labāk, ja visi sargsuņi, medību, dienesta, kaujas, klēpjsunīši vai ganu suņi pārtaps par klaidoņiem? “Vai bērni būs jāspundē mājās, lai suņiem brīvsolī nemaisās pa kājām?!” kāds lasītājs jautā. Jā gan, jauki ir spriedelēt, ja uz savas vai tuvinieku ādas neesi izbaudījis suņa asos zobus. Vai mazums dzirdēts tādu gadījumu?
Vai ir pareizi ar likumu piespiest lauciniekam celt ap māju žogu, kas prasa daudz līdzekļu? Tad jau vinnētājs ir pilsētnieks, kam cietuma (dzīvokļa) sienas jau gatavas! Šo divkauju varētu turpināt bezgalīgi. Tikai, kāda tam jēga?
Patiesībā viss ir pavisam vienkārši – mīli savu tuvāko kā sevi pašu! Arī suni, kaķi vai citu dzīvnieku. Tikai tad tu esi cilvēks ar lielo burtu, ja jūti, ka sāp, salst, slāpst vai gribas ēst ne tikai tev pašam, bet arī tam, par ko tu esi atbildīgs.
Un vēl – lai suņus atbrīvotu no ķēdes, mūsu valstī ejams tāls ceļš. Šobrīd sabiedrībā vairāk dominē aicinājumi palīdzēt nelaimē nonākušajiem ķepaiņiem. Lolosim savus četrkājainos draugus, lai viņi nekad nezinātu, kas ir nodevība, cietsirdība, izsalkums, dzīve bez savām mājām un saimnieka mīlestības!
