Turpinot iesākto domu, es tikai priecājos, ka “Buki” pastāv un jaunajiem gulbeniešiem ir, kur spēlēt. Kaut vai arī 2.līgā un kaut zaudē bieži un ar lielu punktu starpību. Taču puiši šogad dabūs rūdījumu un nakamgad viņiem būs divreiz vieglāk. Es gan neesmu redzējis nevienu viņu spēli, taču lasu internetā spēlētāju statistiku un puišus pēc uzvārdiem zinu. Nejūtos pārsteigts par to, kā kurš spēlē. Kā nu viņi ir mācīti sporta skolā, tā arī spēlē. Man ir liels prieks, ka komanda ir saglabājusies. Krīzes apstākļos tas ir varoņdarbs.
Bukiem” ir nākotne un būs, tikai klubam ir viena liela problēma. Vajag vienu fanātisku cilvēku, kas spējīgs klubu saturēt kopā pie jebkādām krīzēm. Svarīgi arī rast sapratni ar Gulbenes novada vadību, sponsoriem un valdību, pat ja tas nenākas viegli. Šobrīd klubs nepastāv, šī komanda ir jaunizveidojums, kam reāli ir tikai “Buku” vārds.
“Bukiem” jāpastāv un viņi pastāvēs, jo citādi iznāk, ka līdz šim 12 gadus klubs ir pastāvējis uz viena cilvēka pleciem. Dažu cilvēku dēļ izjukt klubam ir nepieļaujami! Es ceru, ka gulbenieši man piekritīs un neļaus klubam iznīkt. Kā lai nepieminu “Buku” tēti Egilu Čakaru! Man pat grūti rakstīt šīs rindas, jo zinu,ka viņš mums nepiedotu to, kas tagad notiek. Viņš, dzīvs būdams, neko tādu nepieļautu.
Es piekrītu tiem, kas saka, ka laiks nestāv uz vietas, viss mainās. Arī “Bukiem” jāmainās un krīze arī savu dara, bet to visu var izdarīt civilizēti. “Bukiem” tagad notiek paaudžu maiņa, turklāt – krīzes apstākļos, kas ir ļoti sarežģīti. Cienījamie gulbenieši, vai kāds arī atceras, kā tika izveidota komanda? Arī toreiz bija krīze! Bija jāsāk no nulles. Klubam nebija toreiz nekā.
“Buku” bijušo spēlētāju nākotne ir katra spēlētāja rokās, jo sportā neko nevar prognozēt ilglaicīgi. Vienu dienu tu esi uzvarētājs, nākamajā dienā jau esi atstumtais. Šobrīd no bijušajiem, no pašiem pirmajiem “Bukiem” aktīvajā basketbolā palikuši vien pāris spēlētāju, jo pagājuši 12 gadi un tas ir daudz. Daudzi no mums sportam jūtas vēl vajadzīgi. Cita lieta, vai jūtamies vajadzīgi kādai komandai. Vienīgi sportam kā tādam. Arī tie, kas vairs nespēlē aktīvo basketbolu, sportu nevar tā vienkārši pamest. Tas nav iespējams, ja līdz šim esi sportam veltījis 25 gadus. Tā vien rautin raujies atkal būt uz spēles laukuma.
Nav noslēpums, ka “Bukiem” grūtie laiki sākās, kad mūžībā aizgāja šīs komandas menedžeris Egils Čakars. Viņa vietā neatradās nevienas tikpat spēcīgas personības. Bet negribu diskutēt. Gulbenē ir jābūt šai komandai, citādi kāpēc tāds darbs tika ieguldīts? Kāpēc bija vajadzīga jaunā, plašā sporta zāle Gulbenē, kāpēc bija vajadzīga sportistu viesnīca? Nekur citur Latvijā neatrast tādu fenomenu – divas sporta zāles viena otrai blakus!
“Buku” komandas izveidē vislielākie nopelni un milzu darbs bija trenerim Aldim Sproģim un menedžerim Egilam Čakaram. Mūsu pienākums ir turpināt viņu iesākto.
