Būt! Tā gribētos teikt gan par modernu Stradu ceļu, gan par kokiem. Portāla topā šobrīd ir ziņa par to, būt vai nebūt modernam ceļam tur, kur to sen jau gaida, un arī par kokiem šā ceļa malā, kas gaida savu nāves spriedumu. Tikpat diametrāli pretēji ir komentāri. Viedokļi ir pamatīgās krustugunīs. Arī manējais.
Neesmu ne eksperts, ne šoferis, ne arī dzīvoju šā ceļa malā. Šad un tad pa šo drausmīgo ceļu esmu kratījusies uz Rēzekni, lai vienkārši saīsinātu ceļu, nebraucot caur Balviem lielu līkumu. Tobrīd vienmēr esmu nodomājusi: kad reiz te būs civilizēts ceļš!? Īpaši rudeņos un pavasaros, arī ziemā, kad te ir pamatīgi aizputināts un ceļiniekiem nav naudas, lai to tīrītu. Līkumojot pa šo ceļu šovasar, esmu iesaukusies: ārprāts(!), kā viņi te spēj dzīvot šajos mūžīgajos putekļos!
Tās, protams, visas ir tikai emocijas līdz laikam, kad ir jāizlemj gandrīz 900 koku liktenis. Nupat braucot uz kapusvētkiem Latgalē, tiem pievērsu īpašu uzmanību, jo “palēkt” pa šiem apmēram 10 kilometriem nudien nav iespējams. Jā, koki ir vareni un skaisti! Var redzēt, ka to mūžs ir ļoti, ļoti garš, varbūt arī kopš Napoleona laikiem, kā tiek apgalvots. Bet pamanīju arī to, cik patīkami bija braukt atlikušo ceļa gabalu pa modernu asfaltētu šoseju.
Arī manas izjūtas ir divējādas. Diemžēl. Žēl koku (pat ļoti!), bet arī labs ceļš ir ļoti, ļoti vajadzīgs! Piekrītu gan koku aizstāvjiem, gan cīnītājiem par modernu ceļu. Ticiet, tādu kā es ir ļoti daudz! Kā rast zelta vidusceļu, lai paliktu dzīvs gan vilks, gan aitas? Domāju, ka pienācis laiks savu vārdu teikt speciālistiem, kam būtu jāizpēta katrs koks un katrs kilometrs. Pat upēm maina gultni, vai ceļš (projekts) ir akmenī iecirsts?!
