Nesen izskanēja
viedoklis, ka no stacionāro fotoradaru sodiem valsts budžetā
patlaban tiek iegūts mazāks finansējums nekā sākotnēji plānots,
līdz ar to esošo fotoradaru turpmāka darbība un jaunu fotoradaru
iegāde ir zem jautājuma zīmes.
Kā Satiksmes ministrijas
parlamentārais sekretārs šādam apgalvojumam nevaru piekrist un
tam ir izskaidrojums. Pēc Ceļu satiksmes drošības direkcijas
datiem vietās, kur uzstādīti stacionārie fotoradari, vidējais
ceļu satiksmes negadījumus skaits ir samazinājies par 30%. Pašreiz
stacionārie fotoradari pārsvarā ir uzstādīti satiksmes mezglos
jeb krustojumos, kur notiek apmēram 20 – 40% no visiem ceļu
satiksmes negadījumiem valsts autoceļu tīklā.
Lai gan esošie
fotoradari konkrētās vietās ir uzlabojuši situāciju, kopumā
satiksmes drošības jomā Latvija pašreiz Eiropā izgaismojas ne
tajā labākajā gaismā. Bojā gājušo skaits 2018. gadā uz 1
milj. iedzīvotājiem bija 77 (kopumā valstī 148), kas Eiropā ir
viena no bēdīgākajām situācijām. Līdzīgi ir ar ceļu
satiksmes negadījumu skaitu ar cietušajiem, kam nav tendence
mazināties. 2018. gadā tika reģistrēti 3975 ceļu satiksmes
negadījumi ar cietušajiem. Tas ir daudz.
Valsts
loma satiksmes drošībā
Vienlaikus satiksmes
drošības situāciju var iedalīt divās atbildības sfērās –
pašvaldību un valsts! Negadījumi, kas notikuši uz valsts
autoceļiem ārpus pilsētām, ir valsts atbildība. Dati liecina, ka
lielākais vairums jeb 65 % no visiem bojā gājušajiem ir cietuši
uz valsts autoceļiem. No tiem negadījumiem, kas notiek uz valsts
autoceļiem, ir būtiski vairāk smagi cietušo. No tā var secināt,
ka uz valsts autoceļiem pārsvarā notiek smagi ceļu satiksmes
negadījumi, jo automašīnu pārvietošanās ātrums ārpus
apdzīvotām vietām ir krietni lielāks. Tāpēc ir veidi kā
mazināt vidējo braukšanas ātrumu.
Nākotnē
jāievieš vidējā ātruma radari
Vairums negadījumu uz
valsts autoceļiem notiek automašīnām vai nu saduroties, vai
apgāžoties, turklāt vairums gadījumu notiek labos laika
apstākļos. 2018. gadā uz valsts autoceļiem notika 421 negadījums,
kur iesaistītas vismaz divas automašīnas, kas ir 40 % no visiem
negadījumiem, un 262 negadījumi, kur automašīna apgāzusies vai
nobraukusi no ceļa, kas ir 25 % no visiem negadījumiem. Pārējos
gadījumos automašīnas uzbraukušas kādiem citiem, pārsvarā
mazaizsargātiem ceļu satiksmes dalībniekiem – 47 gadījumos
velosipēdistiem un 78 gadījumos gājējiem. Šādu ceļu satiksmes
negadījumu skaits sastāda 12 % uz valsts autoceļiem.
Papildu šai informācijai
ir zināms, ka visbiežāk ceļu satiksmes negadījumi notiek uz
intensīvi noslogotām šosejām, piemēram, A2 Rīga – Sigulda –
Igaunijas robeža (54 negadījumi), A9 Rīga – Liepāja (49
negadījumi), A10 Rīga – Ventspils (51 negadījums). Satiksmes
mezglos jeb krustojumos notiek 20 – 40 % no visiem negadījumiem.
Pārsvarā negadījumi
notiek vietās, kur automašīnas ērti var attīstīt lielu ātrumu
un autovadītājs kļūst pašpārliecināts. Tās ir vietas, kur
notiek apdzīšanas manevri un nav infrastruktūras mazaizsargātiem
ceļu satiksmes dalībniekiem.
Vēlos uzsvērt, ka
fotoradari kalpo kā efektīvs satiksmes drošības uzlabošanas
līdzeklis. Ņemot vērā, ka bieži notiek frontālās sadursmes un
automašīnu apgāšanās, var secināt, ka iemesls negadījumiem ir
ne tikai vadītāja neuzmanība un nogurums, bet arī pārgalvīga un
ātra braukšana. Līdz ar to apgalvojums, ka fotoradari varētu
pavisam pazust no valsts autoceļiem, ir bezatbildīgs. Ir vērts
strādāt un papildināt esošo sistēmu ar vidējā ātruma
radariem.
Budžets
vai cilvēks
Līdzšinējā pieredze
rāda, ka, ieviešot dažādus satiksmes drošības risinājumus,
samazinās arī ceļu satiksmes negadījumu skaits, piemēram,
vietās, kur uzstādīti fotoradari. Samazinājies frontālo
sadursmju skaits vietās, kur izveidotas ribjoslas. Tomēr ar to nav
pietiekami, tāpēc jāievieš arvien jauni risinājumi.
Ņemot vērā valsts
budžeta iespējas, strauji ieviest risinājumus, kas prasa
investīcijas, būtu sarežģīti, vienlaikus nevar būt tā, ka
netiek darīts nekas. Neņemot vērā radaru sistēmu, ir jādomā
arī par mazaizsargāto ceļu satiksmes dalībnieku aizsardzību uz
valsts autoceļiem. Tas saistās ar atbilstošas infrastruktūras
izveidi, piemēram, izgaismotas gājēju pārejas, droša nokļūšana
sabiedriskā transporta pieturā, droša pārvietošanās starp
apdzīvotām vietām – tās ir gājēju ietves, veloceļi,
apgaismojums. Risinājumi šīs grupas aizsardzībai parasti nav
lēti, bet tas ir virziens, kur Satiksmes ministrija ar maziem
solīšiem iet uz priekšu.
