Gulbeniete Kristīne Sloka ir burtiski pārņemta ar mīlestību pret dzeju. Brīžos, kad viņai ir laiks un iespēja runāt par dzeju, viņa to dara ar tādu sajūsmu un aizrautību, ka šķiet, jā, dzeja patiešām ir viņas dzīves neatņemama sastāvdaļa, viņas sirdslieta, viņas pasaule.
Ar dzejas rakstīšanu Kristīne aizraujas jau no pusaudžu gadiem. Viss sācies, pateicoties Stāķu pamatskolas latviešu valodas skolotājai Marutai Blumbergai.
“Viņa mani iedvesmoja, un es sadūšojos, ka nav jābaidās no tā, ja raksti dzeju, un nav jābaidās to publicēt,” atzīst jauniete un piebilst, ka pagaidām gan plašākai publikai savu dzeju nav izdevies parādīt, bet ir sapnis izdot savu dzejoļu krājumu. Savukārt, mācoties Valmieras arodvidusskolā, Kristīnei bija iespēja ar saviem dzejoļiem piedalīties skolas rīkotajās Dzejas dienās.
Jaunā dzejniece atzīst, ka pret savu dzeju izturas ļoti kritiski. Reizēm šķiet, ka dzejoļi nav izdevušies tik labi, lai tos “palaistu” sabiedrībā, tāpēc Kristīnei daudz nozīmē draugu un arī vecmammas pozitīvais vērtējums. Arī tas ir kā stimuls neapstāties un darīt to, kas sirdij tuvs.
Tā kā darbu Kristīne ir atradusi Rīgā, bet pati pagaidām mitinās Ogrē, tad diezgan daudz laika tiek pavadīts, braucot autobusā vai vilcienā. Savukārt nedēļas nogalēs viņa dodas uz Gulbeni apciemot vecmammu. Šādos brīžos nereti vien galvā iešaujas kāda laba doma vai ideja kārtējam dzejolim.
Viņa ir uzrakstījusi vairāk nekā simts dzejoļus. “Rakstu tad, kad ir iedvesma. Dažreiz nedēļā top divi un pat trīs dzejoļi, bet citreiz neko neesmu uzrakstījusi pat veselu mēnesi,” saka Kristīne.
(Vairāk lasiet 25.septembra “Dzirkstelē”)
