Lai arī valdība mūs pārsteidz ar dažādiem drakoniskiem lēmumiem un domā, kā arvien vairāk mūs piespiest pie zemes, latvietis nebūs latvietis, ja sirdī neizdzīvos ceļu uz īsāko gada nakti.
Līgovakara un Jāņu nakts maģija saistās ar kaut ko jauku un dabisku. Cilvēks taču ir dabas bērns. Nav vēderā un mugurā, bet sirdī gan! Vismaz šo vienu dienu un nakti – ārā no sastrādātajiem mēsliem!
Ugunskurs un līgodziesmas nemaksā neko, dejošana un lēkšana pār ugunskuru, papardes zieda meklēšana – arī. Ja nu vienīgi alus, ko vēl šajos Jāņos baudīsim bez paaugstinātā akcīzes nodokļa, un siers, kas mūsu ražotāju noliktavu plauktos iegūlis neplānotai “nogatavināšanai”. Un galu galā Jāņu nakts rasa pirms saullēkta arī nemaksā neko, toties pēc senču ticējumiem tā ir veselības eliksīrs. Pīsim vainagus, ievijot tajos jāņuzāles, kam piemītot burvju spēks! Un dažs labs lats paliks makā, neizdodot to aptiekā par dārgajām zālēm.
Kas mūs sargās, ja ne mēs paši, jo policistu rindas paliek arvien retākas. Aizsargāsim savas mājas ar pīlādžzaru spēku, meiju kareivīgo stāju istabu stūros un skalbju skurbinošo smaržu pagaldēs un pagultēs. Tā dzīvoja mūsu senči pirmās brīvvalsts laikā. Tā nedzīvojam mēs – dziesmoto revolūciju pārdzīvojušie. Ļausim, lai daba ienāk mūsu sirdīs un mūsu mājās! Tā sargā. Arī no krīzes. Arī no depresijas. Arī no sajukšanas prātā, jo latviešu tauta ir tuvu tam.
Ja valdība saka, ka mums šīs Latvijas melnās dienas kopā jāiztur, tad kāpēc vienus izģērbj un atstāj basām kājām un tukšu vēderu, bet citi joprojām dižojas ādas kurpēs un pilnu vēderu?
