Elektroenerģijas cenu pieaugumu vērtēju kā daļēji nepamatotu.Visa informācija, kas nonāk atklātībā masu plašsaziņas līdzekļos, kā arī lielo nozaru, proti, gāzes, naftas un elektroenerģijas, vadošo pārstāvju ziņojumi līdzinās tādai kā spēlei, kad bumba tiek spēlētā no vieniem vārtiem uz otriem. Tātad, ja ceļas gāzes un degvielas cena, tad tūlīt jāpieaug arī elektrības cenai. Šis cenu palielinājums liek pieaugt cenām arī tirdzniecības uzņēmumos.
Diemžēl neviens nepasaka, kāds ir īpatsvars, par kādu cenu elektroenerģiju iepērkam, kādā apjomā. Mums taču arī pašiem uz vietas Latvijā ir hidroelektrostacijas, mazie HESi, vēja ģeneratori.
Tarifs, ko maksās iedzīvotāji par kilovatstundu, gandrīz līdzināsies tam dubulttarifam, par kādu enerģiju iepērk no mazajām spēkstacijām. Uzskatu, ka šim cenām nav īpaša pamatojuma.
Ja vēl tam pievieno atsauces uz inflāciju, tad uzskatu, ja valsts cīnās pret inflāciju vai par tās samazināšanu, tad valstij bija jābūt tik gudrai un jāuzņemas kontrole par šiem enerģijas nesējiem, lai tos dotētu, piemēram, kā “Latvenergo” dotē, kā es saprotu, arī mazās hidroelektrostacijas.
Bet tagad visa šī dotēšana tiek veikta tikai uz elektroenerģijas patērētāju rēķina. Uzskatu, ka elektroenerģijas cenu pieauguma sistēmai nav caurspīdīguma. Mums tikai stāsta, lūk, Krievija paceļ cenu gāzei un dara to pat dubultā, mēs arī tūlīt darām to pašu un tamlīdzīgi. Diezin vai tas ir pareizi?
Manuprāt, te viss ir saistīts ar ievērojamu peļņu. Tiesa, tagad lielie monstri ir pamanījušies peļņu vairs neatklāt. Peļņu noslēpt nav grūti. Tās lieko daļu it kā ievirza konkrēta uzņēmuma attīstībā, bet, kā šajā attīstībā nauda tiek izlietota tālāk, tas nevienam arī nav skaidrs. Viss līdzinās tādai kā spēlei.
Energoresursu lieta ir kā vāveres ritenis, kas griežoties izsauc tālāku reakciju.
