…bērnība… lai cik tuva vai tāla tā būtu, spilgtākie tās mirkļi vienmēr paliek atmiņā…
Zem gaiši zilām debesīm,
Pa baltu pieneņu pļavu,
Ar smaržīgu kreimeņu pušķi rokās
Es nāku ciemos pie Bērnības savas.
Tā ņem mani pie rokas
Un ved pa atmiņu takām tālām –
Reizē tik ļoti košām
Un pavisam bīstami bālām.
Tur skuķēns mazs ar bantēm matos,
Ar basām kājām pļavā skrien.
Aiz viņas citi bērni pakaļ
Pēc pīpenēm pa pļavu brien.
Tur tālāk aploks dzeloņdrāšu apjozts
Un nākamais, un vēl, un vēl…
Tad šķūnis liels, tam ferma blakus
Un iekšā ik pa laikam govis mauj.
Jau atkal meitēns, tagad fermai blakus:
Vaļā laistiem matiem, sandalītēm kājās,
Ar saini rokās, bērza žagaru pār plecu
Gaida nākam ganāmpulku savu.
Ved tālāk Bērnība pa atmiņu takām,
Aiz rokas tik tur un neatlaiž.
Tur māte ar nogurumu skatā,
Tur tēvs – dzīve tam matos sirmumu auž.
Bērnu pulks līdzās vai diena, vai nakts,
Vai vasara silta, vai ziema skarba.
Ikviens no viņiem mīļumu prasa,
Kad vecāki pārnāk no darba.
Ir vieta man mīļa, kurp Bērnība traucas,
Ar kalniem un lejām, ķiršiem un ābelēm.
Tur lejup no kalna vecmamma steidzas,
Kad bērni un mazbērni ierodas ciemā.
Iet gadi… Atmiņas palēnām bālē…
Steidz dienas… Lēnām pieaugam mēs.
Bet sajūtas izjustās Bērnības zemē
Mūs sameklē, atrod arvien.
Lidojumā traucam
Uz atmiņu spārniem
Pār laukiem plašiem,
Mežiem un grāvjiem.
