Pēc darba, dodoties mājās, nolēmu izmest nelielu loku un devos pilsētas centrālā pulksteņa virzienā, jau iztālēm priecājoties par tā pakājē izveidotajās dobēs sastādītajām atraitnītēm. Laukumā, izbaudot silto pievakari, pastaigājās arī jauna māmiņa ar savu dēlēnu, kurš līkumoja ap puķu dobēm. Negaidot zēns pietupās un no dobes izrāva kuplo atraitnītes stādu.
“Ko tu dari! Izbeidz!” cik skaļi spēdama, iekliedzās māte. “Nosmērēsies!”
Izrāvusi puķi no puišeļa rokām, viņa to nometa dobē un steidza nopurināt zemi no bērna rokām un apaviem, neaizmirsdama arī par sevi.
Vēroju, kāda būs viņas tālākā rīcība. Klusībā cerēju, ka viņa kopīgi ar puisēnu izrauto puķi iestādīs atpakaļ dobē un bērnam saprotamā valodā paskaidros, kāpēc nevar raut puķes no dobēm. Tā nenotika. Abi aizgāja, bet atraitnītes stāds tā arī palika nomests.
Laikam jau man uzreiz vajadzēja saprast, ka manas klusās cerības ir veltas, jo šai māmiņai galvenais ir tas, kas mugurā, nevis puķe, ko kāds cilvēks ir iestādījis citu priekam. Puķe – tā ir tikai tāds ievērību neprasošs sīkums. Diemžēl cieņa pret citu cilvēku darbu sākas tieši no šādiem sīkumiem.
Nekad neizpratīšu arī amerikāniskās audzināšanas metodes, kas bērnam līdz piecu gadu vecumam ļauj darīt visu, kas vien ienāk prātā. Mazulis sabiedriskā vietā var izspārdīt svētkiem paredzētos rotājumus, bet vecāki par to sajūsminās un pat neiedomājas aizrādīt un kopīgi ar bērnu visu sakārtot. Nedod, Dievs, ja kāds no malas vēl atļaujas aizrādīt. Tad gan pār aizrādītāju veļas mātes visai necenzētu vārdu birums.
