Sācies jauns gads. Visā valstī ir iestājusies ekonomiskā krīze. Nav naudas un neko labu apkārt vairs neredzam un nedzirdam.
Daudzi zaudē darba vietas, taču komunālie maksājumi tāpēc nemazinās, arī cenas visam pieaug. Mēs varam dusmoties gan par lielo īres maksu, gan par neprātīgi augsto maksu par apkuri, gan par atkritumu rēķiniem. Lai cik grūti, mēs cenšamies visu samaksāt. Arī savas dusmas par radušos situāciju cilvēki visur nēsā sev līdzi. Tomēr reiz pienāk brīdis, kad šīs dusmas tiek izgāztas uz āru. Jautājums – tikai kur un kā tas notiek? Kāpēc dusmas neizgāzt uz savas mājas sētnieku – apkopēju, jo mēs taču katrs varam viņam teikt, kas vien ienāk prātā. Aizrādījumi tiek izteikti visdažādākie, piemēram, nav vēlamā laikā izslaucīta kāpņu telpa, nav nolasīti izsmēķi no apledojušiem ieejas jumtiem, smiltis par daudz vai par maz izkaisītas, noteiktā laikā un stundā nav satikts sētnieks un tamlīdzīgi. Mums tiek aizrādīts, lai gan, apzinoties, cik šodien ātri iespējams kļūt par bezdarbnieku, mēs strādājam pēc labākās sirdsapziņas. Toties paši aizrādītāji uzskata, ka var rīkoties tā, kā pašiem patīk, piemēram, pudeles, mēbeles, maisiņus ar atkritumiem un citas lietas mest, kur vien ienāk prātā. Ja to aizrādām, tad mums, sētniekiem, norāda, ka mums taču katrs dzīvoklis maksā latu mēnesī. Tomēr, vai kāds ir iedomājies, ka tad, kad citiem ir brīvdienas, sētnieks strādā. Viņš nevar aizbraukt ciemos uz vairākām dienām. Arī Jaungada rītā sētnieks strādā, kamēr citi izguļ miegu pēc gadu mijas svinībām. Ne jau par darāmo darbu man sāp sirds, bet par cilvēku zemiskumu un necieņu citam pret citu.
