Lai arī ir sācies skaistais, gaišais un cerību pilnais Adventes un Ziemassvētku gaidīšanas laiks, tomēr man šķiet, ka nevienam mūsu valsts iedzīvotājam šobrīd tas nav prātā.
Jo diena, jo vairāk ir jādomā par to, kā spēsim savilkt kopā galus, kā izdzīvosim. Te atkal dzirdi, ka valdība plāno jaunus nodokļus, te atkal samazina kādu pabalstu, te šausminies, ka kādā iestādē vai uzņēmumā bez darba paliek gandrīz puse darbinieku, kas papildina jau tā milzīgā tempā augošās bezdarbnieku rindas, te atkal uzzini, ka kārtējo reizi jāiegulda nauda “Parex” bankā un jāglābj arī Latvijas pasts no maksātnespējas… Un tā tas turpinās jau veselu gadu… Bet kas glābs mūs, Latvijas tautu?
Vakar kāds vīrietis pie Ministru kabineta ēkas sāka badastreiku. Tādējādi viņš vēlējās paust savu attieksmi pret valstī notiekošo. Vīrietis uzsvēra, ka viņš vēlas dzīvot Latvijā un ir pret sociālo genocīdu. Protestētājs apliecināja, ka pie valdības uzturēšoties tik ilgi, cik vien būs iespējams. Bet vai šī vīrieša izmisuma solis tiks sadzirdēts? Vai tiks sadzirdēts arī visu to cilvēku sauciens palīgā, kas šodienas protesta akcijā izies ielās un aicinās valdības vīrus aizdomāties? Vai valdība spēs atjēgties un saprast, ka viņi tautu dzen bezizejā?
Jā, mēs, latvieši, esam miermīlīga tauta, esam daudz cietuši un daudz ko pārcietuši, taču šīs neiedomājamās ņirgāšanās jau visiem sāk apnikt. Es tikai gaidu to brīdi, kad tautas pacietības mērs būs pilns un kad šis vadzis lūzīs. Lai tad nu turas tie, kas šobrīd smīkņā par tautu!
