Basām kājām brienu pa dzeltenu pieneņu jūru un vēlos, lai tā tik ātri nepārvērstos baltu pūku mākonī, jo tad šķiet, ka vasara griežas uz otru pusi, lai gan Vasarsvētki vēl tikai būs. Kādu brīdi apsēžos zem maigi balto ķiršu un plūmju kupenām.
Spīd saule, kaut kur tuvējā ievā pogo lakstīgala un dzirdams, kā tālumā gadus skaita dzeguze. Apkārtējos dārzos sasaucas ļaudis. Ne par pasaulīgām problēmām. Par ikdienišķo un reizē tik nozīmīgo. Par gurķiem, tomātiem, burkāniem un zirņiem. Viņus no manis šķir ceriņu zilgani pelēcīgās ziedu vāles. Trakie, uzziedējuši jau maijā! Klusi un mazliet bailīgi, svešiem līdz galam neuzticoties, gar sētas malu cauri zāļu stiebriem izlokās kaimiņu minka. Apkārt – miers un pavasarīgs klusums… Šādā brīdī ir grūti noticēt, ka kaut kur citur pasaulē mirst cilvēki, zemestrīcēs grūst mājokļi, vulkānu pelni draud iznīcināt laukus, krīt lidmašīnas un okeāna dzīlēs grimst kuģi. Tas viss šķiet tāls un mūs neskarošs. Grūti noticēt, ka šajā pavasara burvībā divu mazu bērnu māte izšķiras par labu nāvei. Kam ir jānotiek, lai sieviete spertu tik izmisuma pilnu soli? Dzīvei zudusi jēga?Apkārt tikai graujoša bezcerība? Bet mēdz sacīt, ka ikvienai bezizejai noteikti ir kaut viena, sākumā nepamanāma izeja. Kas liek cilvēkam salūzt dzīves priekšā? Kāpēc šādos brīžos blakām neatrodas neviena, kas spētu parādīt šo izeju? Neviena, kas mierinātu, kas neļautu, atturētu… Laikam jau ir brīži, kad cilvēks lēmumu par savu rīcību pieņem tikai viens pats.Ir grūti noticēt, ka apkārtējā pasaule var būt tik skaudri dažāda.
