Šķiet, neviens nepalika vienaldzīgs, uzzinot, ka šonedēļ Brocēnu novadā kādā atkritumu izgāztuvē atrasts jaundzimušā līķis. Bērna mirstīgās atliekas, kas bija iesalušas starp citiem priekšmetiem, esot atradis izgāztuves darbinieks. Nu ko, atliek vien kārtējo reizi secināt – sabiedrība nav bez deģenerātiem. Diemžēl. Protams, šādai rīcībai nav attaisnojuma, vismaz es nevaru iedomāties nevienu attaisnojošu iemeslu šādam solim.
Cik dažādi mēs esam – kādam neko nenozīmē otra dzīvība, citam vārds “cieņa” ir svešvārds, bet citi pārāk gļēvi, lai atzītu savu kļūdu. Mēs, žurnālisti, savā darbā bieži sastopamies ar cilvēkiem, kuri mēdz atteikties no saviem vārdiem. Domājot par cilvēku rīcību, vairs pat neizbrīna un nepārsteidz, cik dažāda un reizēm pilnīgi neizprotama tā ir kādā konkrētā brīdī vai konkrētā dzīves situācijā. Cik dažam vienkārši ir atteikties no solījumiem, no vārdiem, ko ir teicis, tik atkal cits iedomājas, ka ir varenāks, šķiet, pat par pašu Dievu. Reizēm sastopoties ar šādiem cilvēkiem, šķiet, ka tas ir tik stulbi, – skatīties uz otru “no augšas” un ar degungalu “stumdīt mākoņus”. Atbildēt par saviem vārdiem laikam daļai cilvēku ir pārāk sarežģīti un grūti. Tas ir gļēvums vai inteliģences trūkums – atteikties no tā, ko esi teicis? Izskatās, ka abi.
Atvainoties un redzēt savu kļūdu prot tikai garā stiprie. Ir cilvēki, kam vieglāk ir melot, nevis atvainoties. Un tas laikam vienkārši ir jāpieņem, ka mēs esam tik dažādi un arī neprognozējami savā rīcībā. Taču vienkāršība, cilvēcība un cieņa citam pret citu – tās savstarpējās attiecībās ir visaugstāk vērtējamas.
