Pēdējā laikā gribas rast atbildi uz jautājumu, kāpēc Latvijā izcērt mežus tik lielās platībās? Gar lielajām ceļu maģistrālēm ainavas mainās ne pa dienām, bet pa stundām – tepat bija mežs, tepat vairs nav. Vien mēmi izcirtumi, kur katrs celms liecina, ka te šalcis simtgadīgs mežs.
No augšas mūsu meži atgādinot Šveices sieru un, jo tālāk no lielceļiem, jo lielāki caurumi. Viss notiek bez īpašām problēmām, bez jelkāda šķēršļa, jo ir taču ministrijas parakstīti lēmumi. Ja līdz šim vidēji ik gadu ļauts izcirst apmēram 15 000 hektāru meža gadā, tad tagad šis cipars ir divreiz lielāks, jo ir taču KRĪZE. Jālāpa caurumi valsts budžetā! Pat dienu un nakti (meža darbi notiek arī tehnikas prožektoru gaismā). Kurp tā steidzamies?!
Ak, nauda, nauda, nauda… Gribi nopelnīt – ej griezt mežu! Koksni – prom uz ārzemēm (labi rādītāji eksportā!), zaru un mizu kritalas, koksnes šķembas un visu pārējo nevajadzīgo labākajā gadījumā sarauš lielās grēdās (varbūt būs šķelda), bet sliktākajā – ilgus gadus redzams piedrazots klajums. Ka tik nepienāk diena, ka mūsu bērnubērni ne tikai govis un aitas ies skatīties zooloģiskajā dārzā, bet arī egles un priedes iepazīs botāniskajā dārzā – sak’, reiz Latvijā auga… Un kā būt ar meža floru un faunu? Vai tas ir tik mazsvarīgi?!
Diemžēl domājam un dzīvojam vienai dienai, bet ne ilgtermiņā. Savu valsti pārvēršam par tuksnesi gan tiešā, gan pārnestā nozīmē. Tā vietā, lai paši savus mežus pārstrādātu uz vietas un radītu darba vietas saviem cilvēkiem, visu grūžam projām. Ne velti Starptautiskā mežu aizsardzības organizācija “Latvijas Valsts mežiem” ir anulējusi sertifikātu. Tātad starptautiskajā tirgū mūsu “zaļais zelts” zaudē vērtību. Vai nav laiks aizdomāties, kāpēc?
