Kad nākas dzirdēt par kārtējo kādas mātes pamesto mazuli, nevaru
palikt vienaldzīga. Pirms neilga laika glābējsilītē tika atstāts
otrs mazulis – meitenīte. Šajās dienās viņa nonāks audžuģimenē, jo
bērna īstā vieta ir ģimenē, pie mīlošiem vecākiem, un īstie vecāki
ir tie, kuri sniedz mīlestību, uzņemas rūpes un atbildību par
mazuli.
Gribas novēlēt, lai mazajai ir mīloši vecāki, kuri pratīs viņu
pasargāt no visā ļaunā.
Pamestie mazuļi ir tēma, par kuru nevar neteikt neko. Lai
atstātu mazuli, tai noteikti ir jābūt ekstrēmai situācijai. Par
tādu soli – atteikties no bērna, izšķiras retā sieviete, varbūt
tāpēc, ka neredz citu izeju. Kaut gan bieži vien ir tā, ka tikai uz
konkrēto brīdi vai kādu laika posmu problēmas vai kāda nepatīkami
izveidojusies situācija šķiet neatrisināmas, bet vēlāk, iespējams,
pēc gadiem, viss mainās. Un problēmas, kuras tad likās
neatrisināmas, šķitīs tīrais sīkums, tikai tad jau būs par vēlu
atgūt savu bērnu vai kaut ko mainīt.
Mēs nezinām konkrēti šīs mazās
meitenītes mātes situāciju, tāpēc diezin vai mums ir tiesības viņu
nosodīt. Tikai ir ārkārtīgi sāpīgi, ka kārtējo reizi kāds mazulis
savai mammai nav bijis vajadzīgs vai arī viņai nav pieticis spēka
cīnīties. Un cik lielai ir jābūt bezizejai un vai vispār ir tāda
bezizeja, kas liktu pamest, atstāt vai atdot savu atvasīti citiem!
Tā drīzāk ir atteikšanās uzņemties atbildību. Diemžēl mūsu
sabiedrībā ir daudz cilvēku, kuriem jēdziens “atbildība” ir svešs –
gan attiecībā pret sevi, gan bērniem.
