“Jēci! Tu esi gudrs cilvēks, lūdzu, saki, cik reizes ir jāpārkārto lauksaimniecības ražošana vienas Saeimas valdīšanas laikā?”
“Vai, kaimiņ, solīds jautājums. Teikšu tā – jo biežāk, jo labāk. Tad neko prātīgu nevar izdarīt. Mūsu valdošajiem kungiem, un ne tikai viņiem, bet veselam baram dažādu konsultantu ir piemetusies Gorbačova slimība, kura saucas – “perestroika” (pārkārtošanās). Lozungs ir tāds – kurš pārkārtosies, tas izdzīvos. Tāpēc kaimiņu Anniņa pārkārtojās – uz sitiena aizgāja no sava Pēča pie kaimiņu Pāvula. Tam tas mīlestības zars esot lielāks. Kā redzi, ir cilvēki apķērīgi, katru valdības saukli izpilda, gūst labumu un dzīvo, neko daudz nebēdādami par vispārīgo krīzi. Bet citi tikai vaimanā. Skaita Salatēva pantiņu:
“Sniegpārsliņa izkususi,
Inflācija atnākusi,
Treknie gadi arī cauri,
Atliek tikai kasīt pauri.”
Fui, kur ar tādiem tiksi, ne pacelsi ekonomiku, ne ierobežosi inflāciju.”
“Jā, Jēci, patiešām. Bet ko tu saki par to joku, kā jau tu lasīji – mums parāds ārvalstīm nav liels – nieka 20, nu gandrīz 21 miljards latu? Ja mēs aizņemamies vēl 5,7 miljardus, vai mēs to ekonomiku nostabilizēsim?”
“Nu īsti nezinu,” Jēcis paliek domīgs. “Mani vairāk interesē novadu veidošana. Jo, lūk kad saliek kopā piecus nabadzīgos, viens bagātais tik un tā neiznāk. Tāpēc īsti saprotama tā lieta nav.”
