Referendums nāca, atnāca un aizgāja, bet tirgošanās (diedelēšana) šajā sakarā notiek pilnā sparā. Nespējam vien nolaist tvaiku, lai varētu vēl ko panākt pie viena skrējiena. Sak’, ja negribat, lai mēs rīkotu akcijas, tad mums pretī dodiet ar’ kaut ko.
Šajā gadījumā viens no krievu sabiedrības līderiem Latvijā Nils Ušakovs (tā sevi dēvē arī Lindermans) skaidri un gaiši deklarē – vajag krievus par ministriem, jo, lūk, krieviem neesot savas pārstāvniecības Latvijas valdībā, viņi taču arī maksājot nodokļus, bet lemt par to, kā tos tērēt, krieviem neesot tiesību. Kāpēc šajā sakarā savas pretenzijas neizvirza citu tautību pārstāvji, kas dzīvo Latvijā?
Lai pārvarētu psiholoģisku barjeru, vietās, kur bijis visvairāk balsotāju par krievu valodu (Daugavpilī, Rēzeknē, Rīgā), arī krievu valodai tomēr pienākoties savas priekšrocības – tur to vajagot legalizēt, piešķirot reģionālās valodas statusu (apmēram kā latgaļu valodai), jo cilvēki tāpat savstarpēji sarunājoties krieviski. Nepieciešams vien tāds mazs sīkums, kā izmaiņas Latvijas likumdošanā, kas ļautu vizmaz iesniegumu pašvaldībai rakstīt krievu valodā. Arī sūdzēties vajagot atļaut dzimtajā valodā.
Un trešajai prasībai, ko izvirza Rīgas mērs, esot tīri emocionāla nokrāsa – pareizticīgo Ziemassvētkiem jākļūstot par oficiāliem valsts svētkiem, jo tos svinot ne tikai krievi.
Ir teiciens: iedod velnam mazo pirkstiņu – viņš paņem visu roku. Šajā gadījumā viss var izvērsties tieši tā. Jo, kā mēs esam pārliecinājušies, Ušakovam ticēt nevar – runā un sola vienu, bet dara gluži ko citu.
