Lai glābtu kritisko ekonomisko situāciju valstī, tiek pieņemts populistisks lēmums – jātaupa. Itin visur. Nav svarīgi, vai tā ir ministrija, pašvaldības iestāde, slimnīca vai pansionāts? Ko var “nogriezt” slimnīcām un pansionātiem? Tās taču nav izklaides vietas un pat ne iestādes, kur kabineti pieblīvēti ar ierēdņu armiju! Vai pēkšņi nedos zāles vai neiegādāsies mūsdienīgu aparatūru, vai pāries no trīsreizējas uz divreizēju ēdināšanu, vai vēl uz kādu citu drastiskāku darbību? Piedodiet, tas, man šķiet, ož pēc melnā humora.
Latvijas televīzijas raidījumā “100.pants” Rīgas Ātrās medicīniskās palīdzības stacijas direktora vietniece medicīniskajos jautājumos Ieviņa Alka norādīja, ka situācija ir traģiska, jo pēdējā laikā iedzīvotāji arvien vairāk sāk taupīt naudu uz medicīnas un veselības aprūpes rēķina. Un tas vairs nav melnais humors, bet gan bēdu ieleja. Visam, tanī skaitā arī medicīnas pakalpojumiem, cenas aug, toties algas nemainās. Ar ko lai iedzīvotājs samaksā par saņemto medicīnisko pakalpojumu, dārgajām zālēm un citu? Vai tā valsts rūpējas par saviem pilsoņiem?
Par “melno dienu” I.Alka nosaukusi arī gaidāmo mediķu streiku, par kura rīkošanu mediķu arodbiedrības padome izšķīrās pēc garām diskusijām. Premjers Ivars Godmanis televīzijas raidījumā “900 sekundes” izteica nožēlu, ka šobrīd mediķiem algu palielinājumu nevarot solīt, vienīgi tad, ja “budžets nākamgad pildīsies labāk”. Valdībai tomēr vajadzētu rast kompromisu un pieņemt konsekventu lēmumu, nevis nepārtraukti svārstīties un barot ar solījumiem, kuriem zūd ticība. Ja ne, tad “zaudējumi būs visai valstij” (I.Alka), jo daudzi mediķi izšķiras par labu darbam ārzemēs. Vai, tā taupot, neiebrauksim otrā grāvī?
