Uz barikādēm dotos tad, ja atkal vajadzētu aizstāvēt Latvijas neatkarību.
Cilvēkos jāmodina drosme
Māris Raģelis, Gulbenes novada domes deputāts
Pirms 20 gadiem, dodoties uz barikādēm, mēs zinājām, kāpēc braucam, un jebkurā gadījumā gribējām to darīt. Viss toreiz bija saistīts ar risku, tomēr tā bija cilvēku aktivitāte, lai aizsargātu savu zemi, iespējas strādāt. Barikādes bija un tās paliks Latvijas vēsturē. Kopš tā laika ir notikušas izmaiņas. Tikai tās bijušas lēnas. Bija laiks, kad arī saulīte uzspīdēja. Arī tagad cilvēki dotos uz barikādēm, tikai šī notikuma nokrāsa būtu pavisam cita, jo esam zaudējuši ticību. Šobrīd tautas tālaika emocionālais pacēlums ir noplacis. Tikai valdības ziņā ir tas, kā atkal cilvēkos radīt šādu vispārēju pacēlumu. To var panākt tikai ar atbalstu tiem, kuriem pilsētās ir problēmas, ar vēlmi saglabāt laukus, ar tieksmi atbrīvoties no pārliekās birokrātijas, ko vispār vajadzētu iznīcināt. Tas cilvēkos radītu drosmi atkal tiekties pēc kaut kā, tāpat kā pirms 20 gadiem. Man šobrīd šādas drosmes nav, tāpēc, ja tautu aicinātu, piemēram, uz Vislatvijas manifestāciju, es noteikti brauktu.
Dzīvo citā realitātē
Aivars Krūmiņš, apsardzes darbinieks
Esmu ļoti apbēdināts, ka mūsu valsts būtībā ir izputināta, bet, ja uz barikādēm atkal būtu jādodas aizstāvēt latviešu tautas neatkarību, es to darītu, jo otras tādas zemes kā Latvija nav, lai gan pēdējie gadi man ir likuši dziļi vilties. Pirms 20 gadiem mēs domājām, kā dzīvosim citādāk, bet pašiem sevi vien jāvaino, ka esam tur, kur esam. Esmu piedalījies mītiņā, kas notika Rīgā, bet nekādā gadījumā neatbalstu to, kas pirms diviem gadiem Rīgā notika 13.janvārī, kad tika demolēti veikali. Notiekošo vērojot televīzijā, nosodīju demolētājus, bet viennozīmīgi jutu līdzi tiem, kas gāja virsū valdības mājai. Pat nezinu, kā precīzāk raksturot to, kas šobrīd notiek valstī, bet arvien lielāks skaits latviešu aizbrauc no Latvijas. To, ko padomija neizdarīja pa septiņdesmit gadiem, mūsu latviešu bāleliņi izdarījuši pa divdesmit gadiem. Valdība tautas teiktajā neieklausās, jo dzīvo citā realitātē. Kaut ko mainīt ir iespējams tikai ar spēku.
Tikai tāds mirkļa vājums
Juris Duļbinskis, Stradu pagasta pārvaldes vadītājs
Ja atkal būtu jābrauc uz barikādēm, es noteikti turp dotos pats un aicinātu to darīt arī citus. Nevar būt tā, ka simtprocentīgi visi aizbrauks projām no Latvijas. Kādam būs jāpaliek un kāds arī paliks. Manuprāt, šī došanās projām no savas valsts ir tikai tāds mirkļa vājums. Arī citas valstis šobrīd ir vairāk vai mazāk sliktā situācijā. Es esmu pārliecināts un dzīvoju ar cerībām, ka tuvāko piecu gadu laikā Latvijā viss mainīsies uz labo pusi. Šajā ziņā noteikti esmu optimists. Neuzskatu, ka šie divdesmit gadi, kopš mums izdevās aizsargāt savas valsts neatkarību, ir likuši man vilties. No padomju varas savulaik esmu pietiekami daudz cietis, tāpēc nekad nevēlos, lai tas laiks atkārtotos. 1991.gada barikādes Latvijai bija vienīgā izeja. Uzskatu, ka valsts politiķus mēs radām paši, tāpēc nevajadzētu viņus kā kaut kādu sugu uztvert. Nedomāju, ka politiķi pilnībā ir atrauti no tautas, jo pēdējā laika notikumi liecina, ka situācija ļoti lēnām, bet uzlabojas.
