Pārdomas par cilvēkiem un nesamākslotību rodas brīžos, kad redzi, kā mazie bērni, piemēram, kāda pasākuma laikā uzvedas tik dabiski un nepiespiesti. Ja uz skatuves dzied, viņi cenšas dungot un dziedāt līdzi, ja danco, tad dejas ritmā kustas arī viņu kājas un rokas, ja viņi tiek aicināti iesaistīties aktivitātēs, tad to dara ar lielāko prieku un azartu, ja grib smieties, tad no visas sirds, bet, ja raudāt, tad tā, ka pār vaigu rit patiesas, lielas asaras.
Šķiet, ka tieši nesamākslotība ir viena no lielākajām vērtībām, viena no labākajām cilvēka īpašībām, kuras tik daudziem pieaugušajiem pietrūkst, vai arī gadu gaitā tā vienkārši ir kaut kur pazaudēta, par to ir aizmirsts, sāk pietrūkt dabiskas attieksmes pret notiekošo un, lai cik tas būtu arī savādi, – savām sajūtām.
Mēs bieži vien ieliekam sevi tā saucamajos uzvedības rāmjos, uzliekam maskas un izejam sabiedrībā. Pareizi? Varbūt reizēm tas patiešām ir nepieciešams un bez šīs maskas nu nekā. Dzīves laikā tiek gūta dažāda pieredze, arī skarba, veidojas priekšstati par lietām, notikumiem un cilvēkiem, līdz ar to gadu gaitā arī kļūstam samāksloti, piemēram, smaidām, bet varbūt patiesībā tā nemaz nejūtamies, tēlojam vienaldzīgu, bet patiesībā, emocijas pulsēt pulsē, tāpēc reizēm tā gribas nepazaudēt bērnu sevī! Ne velti ir sacīts, ka ne tikai bērniem jāmācās no pieaugušajiem, arī pieaugušajiem ir ko pamācīties no bērniem – dabiskumu, nepiespiestību un nesamākslotību, būt neviltotiem savās sajūtās.
