Pašai sevi vien jāvaino, ka savulaik izvēlējos mājokli Gulbenes centrā, jo gribēju, lai kultūras nams, skolas, darbavieta un veikali būtu gandrīz ar roku aizsniedzami. Šodien itin bieži domāju, cik labi tiem iedzīvotājiem, kuri dzīvo tālāk no centra. Tā domāt rosina tuvojošās vasaras gaišās naktis, bet tumšākajos gadalaikos – naktis no piektdienas uz sestdienu. Tiklīdz pulkstenis rāda vienpadsmito vakara stundu, ielās dodas jaunu cilvēku bari, starp kuriem dažus atļaujos nosaukt par “aborigēniem ar sliktu dzirdi”.
Līdz šim neesmu spējusi saprast, kāpēc trim, četriem, pieciem cilvēkiem, ejot pa ielu plecu pie pleca, ir jākliedz no visa spēka, stāstot, kurš kurai ko “atsitis”, kura kurai parādīs, ko pelnījusi, kā tusēts iepriekšējā vakarā, kurš pie kura palicis pa nakti. Saprotu, katram cilvēkam gribas būt sadzirdētam, ievērotam, novērtētam pārējo acīs, bet vai tāpēc tas jādara tādos decibelos?
Protams, kāds norādīs, neklausies, aizbāz ausis, bet kāpēc man tas būtu jādara savā dzīvoklī. Šīs vakara pastaigas, kas arī mums jaunībā nevienam nav svešas, ir tikai nieks pret to, kas gandrīz ik pārvakarus dzirdams pilsētas centrā laikā, kad nakts griežas uz rīta pusi. Apzināti tiek sistas pudeles, skan neizmērojama “daiļrunība”, ko ir grūti un pat negribas atkārtot. Tā vien šķiet, ka sākušās sacensības vīriešiem, kurš skaļāk spēj aurot. Tas ilgst ne jau stundu, bet vairākas stundas.
Varbūt mūsu likumīgajiem kārtības sargiem nakts stundās tomēr vajadzētu kādreiz ar kājām pastaigāt pa centru, nevis pa ielām pārvietoties automašīnā, kas jau iztālēm tiek pamanīta?
