Satiku te vienu čomu nesen, kas šeftē kā pagastvecis. Viņš stāsta zilus brīnumus. Pirms novadu reformas šim ejot tik labi kā vēl nekad. Darbs kā svētki, komandējumi kā kruīzi un nākotnes iezīmējoties kā paradīze. Varēšot vispār nestrādāt, saņemt algu par vietējā politiskā gaisa nemaisīšanu un mierīgi gaidīt pensiju. Šim nākotne esot jau pilnībā saplānota.
Pievērsīšoties beidzot savu laulībā un ārlaulībā dzimušo bērnu audzināšanai. Regulāri pārbaudīšot dienasgrāmatas un mājasdarbu izpildi, kā arī kopā dzenāšot futbola bumbu vai hokeja ripu. Mans čoms gribot vienā komandā sapulcināt visas savas atvases. Svēta lieta!
Nule mans bratans atgriezies mājās no kārtējā kruīza, pareizāk sakot – darba komandējuma. Kā sacīt jāsaka, kopā ar kolēģiem bijusi pieredzes apmaiņa kaimiņzemē. Pieredze gūta kolektīvi, kā arī darba grupās un individuāli. Apmeklējuši muzejus un tādus tūrisma objektus kā naktsklubi, striptīza bāri, kazino, masāžas saloni.
Secinājumi? Viņiem tur esot ugunīgas sievietes un arī dzēriens tāds. To nekad nevarēs aizmirst, jo nāksies pēc tam slimnīcā periodiski ārstēties līdz mūža galam. Visādi citādi kaimiņi atpaliekot no mums attīstībā, servisā, kultūras līmenī, taču pārspēj oriģinalitātē, mentalitālē, temperamentā vai ziniet un neiegrožotā visatļautībā.
Tāpēc jau ārzemnieki burtiski laužas un kaimiņzemi, lai pilniem malkiem izbaudītu to, kā nav nekur citur pasaulē. Klausījos un sapratu, ka manam čomam pēc aiziešanas no pagastveča amata vēl gadiem ilgi pietiks stāstāmā par bijušajiem kruīza laikiem.
