Es iztīru māju, noteikti krāsoju olas un jau priekšlaikus esmu par godu svētkiem iemantojusi jaunus gēla nadziņus rozā krāsā – kā zaķa austiņas. Es itin nemaz negribu domāt par to, ka iešana pretim Lieldienām nozīmē arī atminēties par Jēzus ciešanām, gavēt.
Negribu neko tādu! Negribu televīzijā sliktās ziņas par karu, par to, ka atkal jau kāds ir sabraukts, nogalināts, apzagts. Gribu prieku, labestību. Es negribu piedzīvot Augšāmcelšanās izjūtas, iedama cauri sērām. Nē! Toties atzīstu labdarību kā laba darīšanu, kā laipnību pret tuviniekiem, draugiem, svešiem cilvēkiem uz ielas, veikalā, daudzdzīvokļu mājas kāpņu telpā. Es nesmejos par tiem, kas rokas atkritumu konteineros. Pasveicinu un eju savu ceļu. Kaimiņiene aizrāda, lai nepīpēju kāpņu telpā? Labi! Es varu paklausīt, nedusmoties, neapvainoties, bet smaidīt, varu padot ceļu, pasveicināt, pārmīt vārdus, ja mani uzrunā, pateikt priekšā, cik ir pulkstenis. Cik ir pareizs laiks. Ar to būs gana. Es nebūšu vienaldzīga, bet nebūšu arī uzbāzīga.
