Esmu lauku novada vecmāmiņa, un man daudz kas nav saprotams.
Tā saucamajos padomju laikos ciemā strādāja tikai priekšsēdētājs un sekretārs, kuriem viss bija jāpārzina un jāizdara par noteiktu štata algu, kāda nu tā bija. Obligāti janvāra sākumā skaitīja cilvēkus un lopus, jūnijā uzskaitīja sējumu platības. Rakstīja apdrošināšanas un lauksaimniecības (zemes) nodokļa paziņojumus, kurus arī izdalīja. Iekasēja arī visus nodokļus, un zinu vēl, ka bez tā viņiem bija daudz citu darbu. Tā ka ciema darbiniekus redzējām gan savās mājās, gan citur.
Nu jau pagājuši 20 gadi, kopš neesmu savās mājās redzējusi pagasta darbiniekus. Lopus un cilvēkus neskaita, zemes – īpašuma nodokļa paziņojumus izsūta pa pastu, protams, par pagasta līdzekļiem. Tā ka nu maksā bankā vai ej uz pagastu nomaksāt, ja spēj.
Veidojot novadu, teicās, ka būs mazāk darbinieku, bet, kā klausos, nekas jau nav mainījies. Nesaprotu, ko viņi tagad var sadarīt, nodrošināti ar visādu tehniku. Nu raud, ka mazas algas. Viņiem maksā prēmijas un ir algu pielikumi, bet par ko? Vai par to, ka cilvēki aizbrauc no valsts un pagasta? Vecie cilvēki aiziet aizsaulē, dzērāji nodzeras, un dažam labam vēl pašvaldība maksā, lai ir ko dzert.
Agrākos laikos prēmijas maksāja par plāna vai virsplāna izpildi. Varbūt tagad arī noteikts plāns par cilvēku samazināšanos?
Saka, ka valstī ir krīze, ņem aizdevumus, bet kungi to naudu prot izsaimniekot. Brauc pieredzes komandējumos, bet kā neiet uz labo pusi, tā neiet. Ja šie darbinieki ar šo algu nav mierā, lai atstāj tos krēslus, jo ir tik daudz bezdarbnieku.
