Pie cinīša es piedzimu, Kalp’iedamis es uzaugu; Dieviņš man mantu deva, Dodiet, kungi, novadiņu… Tā par administratīvi teritoriālo reformu daino internetā. Tas ir noticis. Visam labajam un sliktajam pa vidu. Gribēta vai negribēta, bet aizvakar pēc astoņu stundu garām debatēm tautas kalpu apstiprināta.
Šo procesu varētu salīdzināt ar “ilgo ceļu kāpās”. Vienā otrā vietā šie procesi sacēla nelielu viļnošanos ar vēršanos Satversmes tiesā, protams, neiztika arī bez ķīvēšanās, sadalot un pārdalot. Kā brāļu Kaudzīšu “Mērnieku laikos”. Tikai pašās beigās, kad šis valstij tik svarīgais notikums pienāca galapunktā, to aizēnoja krīzes mākonis.
Mazliet reformas sakarā piketēja aizvakar pie Saeimas nama, kad dažu pagastu pārstāvji pēkšņi satraucās, ka viņiem var zust ikdienā pierastas lietas – tautas nama, kur pāris reižu nedēļā sadziedāt un sadejot, ambulances, kur dakters vienmēr ir pa rokai, pasts, kur bez jaunākajām avīzēm pastniekam var palūgt atvest maizes kukulīti vai zāļu pudelīti, skola, kur viss tik zināms kā savā kabatā, jo te mācījušies visi senči. Un visbeidzot pagastnama, kur aiziet un izsūdzēt savas problēmas, varbūt palīdzēs… Tā ir mazītiņa pasaulīte, kurā dzīve rit ar saviem priekiem un bēdām, ar savu tieši šai vietai raksturīgu mentalitāti. Bet vienlaikus tā ir viena no apdzīvotajām vietām Latvijas kartē.
“Un, ja mēs riskējam ar Staļina laika metodēm, kartē velkot svītru, iznīcināt šo kultūrvēsturisko identitāti, mēs riskējam iznīcināt latvisko pamatu,” debatēs sacīja deputāte Ina Druviete. Sēžot augstos krēslos, tas viss šķiet mazsvarīgs, jo, lūk, M.Kučinska vārdiem sakot, “reforma nevienā valstī nav populāra, un nekur tā nav beigusies brīvprātīgi…”. Tas skan apmēram tā – sadzenam aitas no trim aplokiem vienā un lai nespirinās… Izrādās, ka nav tik svarīgi, kur guļamies, kur ceļamies! Visi taču esam Latvijā, vai ne?
