Pagājuši jau gandrīz divi mēneši, kopš ir sācies jaunais mācību gads. Tie, kas mācības turpina, droši vien jau ir iegājuši ikdienas ritmā, nedaudz grūtāk varbūt ir tiem, kas ir sākuši mācīties citā mācību iestādē, piemēram, 9.klašu vai 12.klašu beidzēji.
Apkopotā informācija par mūsu novada pagājušā mācību gada 9.klašu absolventu tālākajām gaitām liecina, ka lielākā daļa turpina mācīties, taču par 12.klašu beidzējiem ir cits stāsts. Domāju, ka lielākā daļa šo jauniešu būtu vēlējusies studēt un iegūt labu izglītību, lai pēc tam varētu atrast pienācīgu darbu, strādāt un iekārtot savu dzīvi, taču ir viens liels “bet”! Augstākās izglītības iegūšana mūsu valstī maksā, turklāt maksā ļoti dārgi. Budžeta vietu skaits augstskolās arī ir ierobežots. Kur tad lai topošais students vai viņa vecāki ņem to naudu?
Nav jau māksla sākt studijas un pēc tam tās pārtraukt. Arī studiju kredīts pēc tam kaut kādā veidā ir jāatmaksā, bet šādas iespējas pēc tam var arī nebūt. Un kāds tad tur ir brīnums, ka absolventi studiju vietā aizvien vairāk izvēlas doties strādāt? Un daudzi dodas strādāt arī uz ārzemēm, varbūt cerot, ka izdosies sapelnīt naudiņu, lai pēc tam atgriežoties varētu tomēr uzsākt kārotās studijas. Skumji, ka varbūt kādam jaunietim ar ļoti gudru galvu nebūs iespējas mācīties, bet būs jācīnās par katru latu.
Tā nu tas ir! It visur tiek skandināts, ka izglītība ir starp prioritātēm mūsu valstī, taču nez kāpēc joprojām neredzam, ka šī joma būtu sakārtota. Tiesa, izskatās, ka haoss turpināsies arī citās jomās, pagaidām nekas neliecina, ka jelkāds domātu par to, lai cilvēkiem kļūtu labāka dzīve. Gluži pretēji.
