Novembris Gulbenē sākās ar interesantu diskusiju, kuras nosakums bija “Eirodzīve – kāpēc?”. To organizēja Eiropas Komisijas pārstāvniecība Latvijā sadarbībā ar Eiropas Savienības informācijas punktu “Europe Direct” Gulbenē. Par diskusijas asi kļuva novadnieces, filozofes Maijas Kūles grāmata “Eirodzīve”, kurā viņa atklāj formas, principus un izjūtas par mūsdienu Eiropu un dzīvi tajā, kas ir citāda nekā iepriekšējos gadsimtos vai pat gadu desmitos.
Eiropas Savienība kopš 2004.gada 1.maija ir kļuvusi par 25 valstu apvienību, pie kuras pieder arī Latvija. Autore uzskata, ka kultūras loģika, konfliktu risinājumu veidi, ekonomikas un tehnoloģiju attīstība ir pārveidojusi dzīves formas, kurās mēs mītam un kuras mūs patlaban veido. Dzīves pamatizjūta mūsdienu Eiropā ir laiks.
Jautājums par identitātēm
M.Kūle atzīst, ka bieži tiek runāts par Eiropas Savienību kā par tiesisku iekārtu, par tās normām, naudas sadalīšanu, reizēm tiek runāts arī par ārpolitiku. Taču ļoti maz tiek runāts par to, kas tad ir modernā Eiropas Savienība, kas mēs esam kā eiropieši, kā mūsdienu civilizācijas pārstāvji.
“Tas ir jautājums par identitātēm, par latviešu identitāti. Cilvēks jautā: kas es esmu savā dzīvē, kas man patīk, kādi ir mani mērķi? Kā saprotu dzīvi, kas man ir piešķirta no Dieva? Jautājums ir par to, kādas vērtības mūsdienu Eiropas Savienībā tiek akceptētas. Varbūt reizēm mūsdienu Eiropas cilvēki mums šķiet pārmoderni. Vai mums jāpakļaujas viņu ietekmei?” retoriski vaicā filozofe.
Viņa mudina domāt un analizēt, kāda ir mūsdienu Eiropa uz citu civilizāciju fona.
“Kā mēdz teikt – globalizācija ir sākusies, mēs ceļojam pa pasauli, daudzi brauc pie mums uz Latviju gan kā tūristi, gan jau arī kā darbaspēks. Cilvēki skatās cits uz citu un domā: kura būs tā kultūra, kas izdzīvos, kas būs spēcīgāka ne tikai ekonomiski, bet arī vērtību ziņa un savas identitātes sakoptībā, savas pašapziņas nozīmē,” saka M.Kūle.
Viņa gavilē: “Paldies Dievam, ka nav cenzūras!” Savā grāmatā “Eirodzīve” M.Kūle kā autore atklāj savas izjūtas, un grāmata ir skarba. Filozofe apzinās, ka lasītājs, iespējams, saka: kā tad tā? Viņu pārņem neticība Eiropas nākotnei.
“Es negribu būt skeptiska un nihilistiska. Mana nostādne: mēs esam šeit piedzimuši kā latvieši, kā eiropieši. Mēs šeit dzīvojam. Ar totālu skepticismu mēs palīdzēsim drīzāk piebeigt Eiropas Savienību, nevis noturēt kā vērtīgu,” saka M.Kūle.
Viņa atzīst, ka Eiropas viena no mūsdienu nelaimēm ir dzīves forma “uz virsmas”. Tā to ir formulējusi filozofe. Viņasprāt, šī dzīves forma Eiropā nostiprinās. Pavisam viņa šodien šeit saskata trīs raksturīgākās dzīves formas.
Kā pirmo dzīves formu viņa raksturo klasisko ar tai raksturīgajiem idealiem, nepieciešamību visu laiku sevi attīstīt, pilnveidot (ko māca skolā, bet pēc tam aizmirst).
“Tu tiecies, kaut nesasniegsi. Tā ir augšup ejoša izjūta. Tad nauda ir nozīmīga, bet nekad nevar būt par dzīves supervērtību. Šī dzīves forma Eiropā ir ļoti daudz ko labu devusi – izglītību, cilvēka visaugstāko, vissvarīgāko vērtību, ideālus, kas nereti bijuši kroplīgi, sacerēti, kā mēs tagad zinām,” klāsta M.Kūle.
Kā otro dzīves formu viņa iezīmē skriešanu, tiekšanos uz priekšu.
“Man liekas, ka modernā Eiropa mūs visus ir ierāvusi tieši šajā formā. To sauc par kapitālismu. Tā teikt gan vairs nav modē. Tas nozīmē, ka nekad nav miera, tava vēsturiskā pagātne spēlē lielu lomu, bet ne galveno. Vēsturei ir nozīme, taču tu veido nākotni un bieži nemaz neatskaties, skrien. Panākumu ir vairāk un vairāk. Mums vajag vairāk un vairāk, jaunāku un jaunāku preci, kas nav sevišķi izturīga, lai tā ātri salūztu un būtu atkal jauns modelis piedāvājumā. Ko tas viss mums dod? Šī dzīves forma ir ļoti izplatīta. Domāju, ka tā dominē ekonomikā, tradīcijās, cilvēku dzīves izjūtā,” uzskata M.Kūle.
Taču arvien vairāk sevi manīt liekot trešā dzīves forma – “uz virsmas” -, kad ideālu vai mērķu nav. Šī dzīves forma Eiropā nav tik daudz izplatīta kā otrā. Tā parādās literatūrā, attiecību modeļos. Tā ir dzīvošana šodienai. Dzīvot enerģiski, izjust šo momentu, kad laiks tevi rauj uz priekšu. Cilvēks vienkārši dzīvo, rosās.
“To kultivē postmodernā māksla. Ar interesi uz to skatos. Ir jau tajā visā kaut kas suģestējošs tajā visā. Bet rodas sajūta, kurp gan mēs ejam, redzot, ka šo žanru kā vienu no galvenajiem motīviem izmanto mūsdienu mākslā. Pieņemsim, ka tas ir izaicinājums. Vai tas attaisnojas?” prāto M.Kūle.
(Vairāk lasiet 27.novembra “Dzirkstelē”)
