Dvīnīšu vecāki Sintija un Juris cer, ka Latviju nevajadzēs atstāt
Pirms četriem gadiem rakstījām, ka stāmerieniešu Sintijas Smirnovas un Jurija Kuropatkina ģimenē piedzima dvīnīši – Oskars un Kitija. Tagad “Dzirkstele” aicināja viņus pastāstīt, kā ir veicies pa šiem gadiem.
Sintija un Jurijs atzīst, ka četri gadi ir aizlidojuši vēja spārniem, taču bērnu piedzimšana un rūpes par tiem viņus ir krietni mainījusi. Viņi ir kļuvuši daudz nosvērtāki, nopietnāki, viņos ir arī daudz lielāka atbildības sajūta.
„Kādreiz, kad man bērnu vēl nebija, es nevarēju saprast savu mammu, kāpēc viņa tik ļoti uztraucas un naktīs neguļ, gaida mājās, tagad es viņu pilnībā saprotu – arī es pati uztraucos par vismazāko nieku, un man nav nekā svarīgāka par saviem bērniem un viņu labklājību,” saka Sintija, viņai piebalso arī Jurijs.
Sākumā – milzīgs šoks
Sintija un Jurijs kopā ir jau septiņus gadus. Sintija ir stāmerieniete, bet Jurija dzimtā puse ir Balvi. “Mēs iepazināmies Balvos kādā ballē, un tad es Juriju pārvilināju uz šejieni. Pēc trīs gadus ilgas kopdzīves mums pieteicās dvīņi Oskars un Kitija,” atceras Sintija.
Tas visiem bija milzīgs pārsteigums. “Jurijs tobrīd bija Vācijā. Es devos pie ārsta ar milzīgu iekšēju satraukumu, man jau šķita, ka gaidāms kaut kas neparasts. Kad daktere man pateica, ka man būs dvīņi, man sākumā gribējās raudāt. Devos pie mammas – arī viņai tas bija milzīgs pārsteigums. Patiesību sakot, visi bija šokā! Arī es pati nekad nebūtu iedomājusies, ka man uzreiz var būt divi bērni. Tad es tikai lūdzu Dieviņu, lai man būtu vai nu zēns un meitene, vai arī divas meitenes, divus zēnus es negribēju,” stāsta Sintija. Arī Jurijs, uzzinot par gaidāmajiem dvīņiem, bijis šokēts. Taču ko var darīt – tātad tā tam bijis jābūt.
“Vienīgi ne manos, ne arī Sintijas rados nevienam dvīņi nav bijuši, tādēļ tas bija vēl pārsteidzošāk,” atzīst Jurijs.
Visi palīdz auklēt
Protams, pamazām topošie vecāki apraduši ar šo domu un gatavojušies atbildīgajam mirklim – bērnu piedzimšanai. Dvīnīši – tie ir dubulti prieki, bet arī dubultas rūpes. Un to jaunie vecāki tiešām arī ir izjutuši ne vienu vien mirkli.
„Liels atbalsts man bija Jurijs, viņš vakaros, atnākot no darba, palīdzēja auklēt bērnus. Savukārt naktīs es darīju tā – kad pamodās viens bērns, cēlu arī otru un abus pabaroju, lai arī es varētu kaut nedaudz atpūsties pa nakti un bērni neceļas augšā ik pēc neilga laiciņa. Ļoti daudz, protams, palīdzēja arī vecāki. Viņi mums ir ļoti labi, atbalsta gan finansiāli grūtos brīžos, gan arī nekad neatsaka paauklēt Oskaru un Kitiju. Tagad mans lielais palīgs ir arī brālis Elvijs – kad vien vajag, viņš ir gatavs pieskatīt dvīņus,” stāsta Sintija.
„Man jau šķiet, ka tad, kad bērni bija maziņi, tad jau ar viņiem vēl bija samērā viegli tikt galā, daudz grūtāk ir tagad, kad viņi ir tik žiperīgi un kustīgi – kā ūdenszāles. Viņi ne mirkli nespēj nosēdēt mierā.”
Par ģimenes papildinājumu nedomā
Protams, arī finansiāli dvīņu audzināšana ir daudz sarežģītāka. „Kad bērni bija maziņi, visa nauda tika izdota pamperos un putriņās, un tagad aug bērni un aug arī viņu vajadzības,” piebilst Sintija.
Tādēļ pašreiz viņi ar Juriju par ģimenes papildinājumu nemaz nedomā. Viņi saka – lai dvīņi paaugas, tad jau varbūt arī varēs padomāt par vēl vienu brālīti vai māsiņu. Pagaidām vecāki grib atgūt elpu, jo, audzinot mazos, ir patērēts daudz spēka. Arī par precībām Sintija un Jurijs pašreiz nedomā. Šajos finansiāli grūtajos laikos tas nav iespējams. Viņiem gan tas
