Vēlos Latvijas tautai paziņot priecīgu vēsti. Tās auto durvis, kuras mana mīla Līgo vakarā ievēra drošības jostu, atvērās. Kā burvju sezams. Un mēs atkal esam kopā – mana vecā mīla, es un mans auto. Mana mīļā atkal sēž man blakus un mēs kopā laižam zaļumos.
Ja jūs zinātu, kā es nojaucos ar tām auto durvīm! Sasaucu čomus. Sanāca konsīlijs. Stāvējām pie autiņa un ķimerējāmies tā un šitā. Nu nekā. Ne ar maigumu, ne ar spēku. Vienkārši drošības jostas metāla daļa biija ieklemmējusies durvju starpā un nelāva tās atvērt.
Un tad nezin no kurienes iznira mana mīļā, kas vainojama durvju štopē. Viņa pagāja man garām kā tukšai vietai un apstājās pie autiņa. Sāka paijāt to, sevišķi durvis, runājot, cik tas autiņš mīļš, cik labs. Tas bija tik seksīgi… ka man palika kauns no čomiem un uzmācās greizsirdība. Sarkans kā biete iesēdos šofera krēslā un po privičke gribēju no iekšpuses atvērt durvis blakussēdētājam – lai var iekāpt mana mīļā. Tajā brīdī apjukumā pavisam biju aizmirsis, ka durvis tak vaļā neveras. Manās domās bija tikai mīļotā sieviete. Es pārliecos pāri salonam, lai atvērtu durvis… un tās vnk atvērās. Es pasaucu savu sievieti. Mana mīla apsēdās man blakus, it kā nekādu pārpratumu nebūtu bijis.
Čomi palika stāvam vaļā mutēm. Ko tad nu teikt? Kas mīlējas, tas ķīvējas!
