Šodien ir lielā diena vienam no maniem vārdiem – Dzirkstīte. savā vārdadienā pamodos agri un labā garastāvoklī, lai ietu pastaigā vēl tumsā, sniegā, gaidot brīdi, kad gaisma pielies pasauli. Tajā brīdī mana sirds bija priecīga un…
Kopš pēdējās manas blogošanas dzīvē daudz kas ir bijis, tomēr kopumā nekas nav mainījies. Joprojām izjūtu cilvēku labestību. Reizēm daru blēņas.
Bija gadījums, kad mani pavasara palu laikā no salas nocēla glābēji (mīļš paldies viņiem par to!), bet vasarā un rudenī reizes četras no pagalma atmuku meklēt glābiņu uz “Dzirksteles” redakciju, jo man krita uz nerviem remotdarbi blakus esošajā dzīvojamajā, kā arī savējā mājā.
Reiz man durvis redakcijā atvēra pat novada deputāts Nikolajs, kurš tobrīd devās projām pēc sniegtās intervijas. Bija ļoti draudzīgs. Kā jau cilvēks, kurš ir mūsu – cilvēka labāko draugu – draugs. Man ir gadījies dzīvē satikt arī pilsētas kārtības sargu Mārtiņu. Man viņš patika, jo ir labsirdīgs. Aizrādīja gan, ka jāstaigā pie pavadas. Man tāda ir un pārsvarā to lietoju, bet reizēm tik ļoti gribas parikšot kā zirgam! Nē, kā lapsai vai vāverei, jo mans kažoks ir viņām līdzīgā krāsā.
Pilsētā es bieži sastopu suņus, kuri ir bez pavadas un bez saimnieka. Viņi ir man draudzīgi. Tomēr paliek žēli ap sirdi, ka neviens par šiem suņiem neuztraucas, nemeklē, kur viņi skraida. Par mani gan uztraucas, ka esmu ņēmusi kājas pār pleciem. Uzreiz skrien meklēt un ved mājās. Bieži jau tā negadās, bet arī turpmāk nevaru apsolīt, ka vienmēr būšu priekšzīmīga. Man patīk blēņoties.
Saviem lasītājiem vēlu – lai dzirkstošs ir šis laiks pirms Ziemassvētkiem! Arī es tos ļoti gaidu un svinēšu mājās kopā ar savu ģimeni. Vienīgā piebilde – man ļoti nepatīk salūti. Ja drīkstu lūgt, lūdzu, netrokšņojiet, sviniet klusāk! Bet zinu, ka to nevaru ne nu gaidīt, ne nu prasīt. Tad nu salūta laikā atkal jau būs jāslēpjas vannas istabā un skaļi jāklausās radio. Tas mazliet nomierina nervus. :))
