Esmu viena no tām laimīgajām, kam nav nekādu kreņķu sakarā ar virszemes televīzijas jezgu. Un dzelžainā informācija, ka visi Latvijas televīzijas kanāli analogajā apraidē vairs nebūs redzami no 1.jūnija, mani nesatrauc, jo TV skatos caur satelītu jau trešo gadu. No 1.marta analogajā apraidē visā Latvijā vairs neraida LTV7, bet TV5 uz ciparu apraidi pārgājis jau no pērnā gada 1.decembra, bet ar 1.aprīli uz ciparu TV apraidi Rīgas reģionā pāries LTV1 un LNT.
Fakti ir neapgāžami. Vien pašiem laikus ir jāsaprot, ka pienāks tā diena, kad pavecam vairs nerādīs neko. Tātad jārīkojas! Misters DEKODERS vienam otram patiešām ir tāds pamatīgs bubulis, kura varenība izsaka visu: negribi četrās sienās palikt bez skata uz ārpasauli, meties nokārtot visu, kas ļaus tev atkal mierīgu prātu iekārtoties mīkstajā dīvānā un vērot iemīļotās televīzijas pārraides un seriālus.
Lielākajai daļai cilvēku, kas palikuši bez darba, uzsit dusmas, veikalā uzklausot piedāvājumu labāk iegādāties modernu televizoru ar visu uztvērēju. Ja ar to vien visas nedienas beigtos! Dekoderu nopērc, bet tas izrādās brāķis. Vajadzīga arī atbilstoša antena. Arī meistars par skaistām acīm neko nedara. Ja visam tam naudas pietiek, nav problēmu! Labi ir tam, kas visā tajā jūklī kaut ko saprot, bet ja ne? Dažādi šeftmaņi, slēpjoties aiz attiecīgu firmu izkārtnēm, aptin ap pirkstu, ka nemetas. Žēl veco ļaužu, īpaši laucinieku, kas šajā sakarā cieš visbiežāk.
Paradoksāli, bet fakts, ka mūsu valstī dažādas reformas notiek nepiemērotos laikos. Reģionālo reformu apstiprina brīdī, kad norit vēlēšanu kaislības, pāreju no analogās apraides uz ciparu televīziju, – kad valsts un tās iedzīvotāji grimst dziļā nabadzībā. Nožēlojami.
