Iedomājieties! Jums tiktu pateikts, ka no šodienas jums jāiztiek bez tā. Jādzīvo. Bet bez tā. Ko jūs par to teiktu? Vai samierinātos? Protams, ka ne. Jūs būtu gatavi maksāt gandrīz vai jebkuru cenu, lai tikai atkal tiktu pie tā. Jūs domājat, ka es runāju par seksu? Nē, mīļie, es klāstu par siltumu, jo no tā pietiekamības vai trūkuma izriet visas citas iespējas un vēlmes. Zinu, ka daudzi šodien saka: “Tik dārgu siltumu mums nevajag! Labāk iztiksim bez!”
Mīļie, pamēģiniet! Uzceliet telti parkā un padzīvojiet tajā pāris dienas! Uzreiz gribēsies pieslēgties centrālajam gāzes katlam par jebkuru cenu.
Stāsta, ka daži esot nolēmuši atslēgties no centralizētās siltuma maks…, piedodiet, sadales. Sildīšoties paši. Atvainojiet, bet tas nebūs stilīgi. Lēts siltums mūsdienās ir smieklīgs, tas nevairo potenci.
Sakiet, lūdzu, ko gan vakarā mājās var iesākt divi vecie laulātie draugi, ja pēc komunālo maksājumu veikšanas un stingrā taupības režīma ieviešanas pat svētajā “Panorāmas” laikā nav brīv ieslēgt televizoru un gaismu istabā? Tumsā var dzirdēt vienīgi, kā mans vēders cenšas pārspēt skaļākā kurkstēšanā sievas vēderu. Toties esam siltumā! Pilnīgi svīstam! Un piespiedu diēta veicina mūsos miesas kārību, aizmirstot par jelkādiem aizsardzības līdzekļiem. O-o-o-o!
Mums nedraud dzīve bez, hm, siltuma. Un, kā rādās, ja tā turpināsies un Krikumu ģimene pieaugs, kas gan nebūtu nekāds brīnums, tad drīz jau pretendēsim uz trūcīgās ģimenes statusu, jo no vienīgās pelnītājas – manas kundzes – algas drīz vairs nesanāks 90 latu uz galviņu. Varēsim iet uz pašvaldību prasīt pabalstu, nu, vismaz siltumam. Lai nu bez kā, bet bez sava dārgā siltuma es savu dzīvi nevaru iedomāties.
