Aina Rubene: “Nevajag runāt par to, kā nav, vajag priecāties par to, kas ir!”
Stāķēniete Aina Rubene ir optimisma “kalngals”. Ainai acis mirdz, jo viņa vienkārši nevar beigt smaidīt un būt laimīga par to, kas viņai šajā dzīvē ir dots. Pārsteigumā elpa aizraujas, ka Aina ātri nomet drēbes un iekāpj vēsajā ūdens kubulā pie savas pirtiņas.
– Kas jūs pamudināja sākt veselīgu dzīvesveidu?
– Bija laiks, kad biju pastāvīgais klients pie ārsta, man pat ir bijis viegls insults. Divreiz gadā gulēju slimnīcā: rudeņos un pavasaros. Rudenī es domāju, kad es pavasarī varēšu iet slimnīcā, un pavasarī domāju, kad es rudenī jau atkal varēšu doties uz slimnīcu. Vienā reizē notika tā – bija jābrauc uz orientēšanās sacensībām, bet man tā kā problēmas ar veselību, jo redzu es nevis vienu vīru, bet divus, tirpst mēle, notirpst viena roka. Parasti šādā situācijā mani veda uz slimnīcu. Bet šoreiz tomēr devos uz orientēšanās sacensībām mežā. Atceros, kā skrienu no viena punkta uz otru, un man kļūst labāk. Tad es arī sapratu, ka esam visīstākās dabas radības un ka ir jādzīvo saskaņā ar dabu. Kopš tā brīža ir pagājuši daudzi gadi, toreiz, šķiet, man bija kādi 37 gadi.
Man arī ārsts ieteica, ka vienīgais veids, kā man rūdīt savus asinsvadus, ir karstums un aukstums. Tad pamazītēm vistu kūts vietā tapa pirtiņa, un es sāku iet tajā. Tas viss ir tik vienkārši – būt veselam un laimīgam.
– Kāda ir jūsu dzīvesprieka atslēga?
– Es smejos, ka lietoju “narkotikas”. Ir tāds atļauts preparāts “ppp”. Pirmais “p” – pateicība par to, kas tev ir dots. Es spēju redzēt, dzirdēt, staigāt, mīlēt. Nākamais “p” ir prieks – par to, ka es varu darīt to, kas man patīk. Prieks par to, ka man ir ģimene. Tas ir fantastiski, ja blakus ir cilvēki, kuri viens otru grūtos brīžos uzmundrina! Trešais “p” ir pirts. Viss ir tik vienkārši! Ja ir doma, tad arī līdzekļi atrodas. Tieši tā es arī tiku pie savas pirtiņas.
Stāstu par to ne jau tāpēc, lai palielītos, bet lai kaut viens cilvēks pamēģinātu vienu dienu nodzīvot tā, kā es ar lielu optimisma devu. Tad gribēsies tā dzīvot vēl un vēl.
– Bet kā ar naudas pelnīšanu?
– Kādu brīdi es strādāju līdztekus vēl arī otrā skolā – Sveķu skolā. Bija grūti, bet es domāju: oi, sapelnīšu naudu, atdošu kredītus. Muļķības! Braucu mājās no darba ar sāpošu galvu, bet vīrs ir izkurinājis pirti. Nu kā tu atteiksi? Kā neiesi? Visas galvassāpes paliek te, pirtī.
Muļķības ir tas, ka strādājot, piemēram, divos darbos, var sapelnīt vairāk. Nē! Ja ir mazāk naudas, es nopērku desu pa latu, ja nopelnu vairāk, tad atļaujos desas vietā nopirkt gaļas gabalu par trīs latiem. Fināls tāds pats – naudas tāpat nav. Tā ir iztērēta.
– Kādu padomu dotu veselīga dzīvesveida iesācējiem?
– Citus iedvesmot ir grūti, pat neiespējami. Cilvēks negrib būt vesels, jo viņam ir vieglāk aiziet pie ārsta un iedzert tableti. Sekotāju ir maz, jo netic, ka tas ir tik viegli. Cilvēki nemāk pateikties par to, kas viņiem ir dots! Svarīgas ir domas – es gribu būt vesels! Ja es negribēšu un meklēšu kaites, tad tās arī noteikti atradīšu. Man arī ir “pilna buķete” ar dažādām kaitēm. Bet vai man par to ir jādomā? Man šodien ir dota diena, un kāpēc man šo dienu nodzīvot čīkstot, ja es varu to nodzīvot priecājoties!
(Vairāk lasiet 27.marta “Dzirkstelē” vai par maksu šeit.)
