Pirms nepilnām divām nedēļām
viesojos kādās mājās Tirzas pagastā. Todien šajās mājās bija īpaša
diena, jo tika svinēta liela jubileja, jubileja, kādu piedzīvot
izdodas ne kuram katram. Gan ģimenes locekļi, gan viesi todien bija
pulcējušies, lai mājas iemītnieci suminātu 100 gadu jubilejā.
Jubilāre nodzīvojusi garu mūžu.
Viņas dzīves grāmata izrakstīta ar visdažādākajām krāsām un
notikumiem, bijuši gan prieka brīži, gan arī skumjākas dienas, taču
ne mirkli neizskanēja doma, ka kaut kas bijis ne tā, gluži otrādi –
sirmmāmuļa atzina, ka nodzīvota vērtīga dzīve, viņas bērni un
bērnubērni ir vistiešākais pierādījums tam. Savukārt bērni var būt
lepni, ka viņu dzimtas ļaudis ir tik sīksti un izturīgi, un
priecāties, ka māmuļa viņiem vēl joprojām var sniegt savus gudros
padomus.
Pēc
sirsnīgajiem apsveikumiem un laba vēlējumiem, pēc kopīgi dziedātām
dziesmām un vienkāršām sarunām sveicēji katrs devās savās ikdienas
gaitās, bet jubilāres ikdiena atkal ritēja savu ierasto rimto gaitu
kopā ar tuvajiem cilvēkiem.
Dodoties atpakaļ uz Gulbeni, es vēl ilgi domās kavējos
jubilāres mājās. Mani bija pārņēmusi miera un labestības sajūta,
kas tur valdīja. Šo jauko ciemošanās brīdi, sirds siltumu, ar kādu
jubilāre pateicās saviem sveicējiem, un sirsnīgo rokasspiedienu uz
atvadām atcerēšos vēl ilgi.
Šī
ciemošanās man bija iespēja uz brīdi apstāties ikdienas steidzīgajā
skrējienā un aizdomāties par to, kas cilvēkam ir vissvarīgākais. Un
ne jau materiālās vērtības, pēc kurām mēs visi tā tiecamies, ir tās
svarīgākās, bet gan veselība un iespēja būt kopā ar saviem mīļajiem
cilvēkiem.
