Tā bija 2011. gada vasara, kad savas dzīves rutīnas apnikumā devos divu gadu laikā vienīgajā atvaļinājumā, lai atsvaidzinātu savu atmiņu par to, cik kādreiz ļoti mīlēju ceļošanu un to brīvību, ko deva ieniršana nepazīstamu kultūru vidē. Plivināju kājas gar kāda no Horvātijas kalna nogāzi un pati sev pajautāju: “Linda, ko Tu patiesi vēlies no savas dzīves?!” Un atbilde bija ātra. Ceļot.
Atgriežoties Latvijā, uzsāku gatavošanos mainīt savu ikdienu. Vismaz pusgadu nevienam neteicu par savu plānu – gribēju pati nobriest kam tādam un, pirms paziņot visiem šokējošos jaunumus, spēt ne tikai tuviniekiem, bet arī pati sev atbildēt uz jautājumiem par to, kāpēc tas vispār nepieciešams un kā es to plānoju realizēt. Viss ritēja savu gaitu, līdz beidzot pamostoties 1. janvāra rītā, es smaidot zināju, ka jaunajā gadā esmu sev uzdāvinājusi brīvību.
Pamazām jaunumos sāku dalīties ar draugiem, ceļojumam nācās pakārtot ne tikai darba dzīvi, bet arī privāto dzīvi. Un pēc pusgada ilguša plānošanas procesa un ceļošanas plāna apvienošanas ar dzīvokļa biedru un laba drauga plecu – Jāni, biju gatava jaunumus paziņot arī savai ģimenei. Jāsaka, ka lēmums baudīt dzīvi apceļojot pasauli ir vislabākais un skaistākais lēmums, ko es jebkad esmu pieņēmusi, bet arī .. visegoistiskākais. Bet esmu pateicīga par saprotošiem un atsaucīgiem vecākiem, kas, neskatoties uz bailēm un bažām, ļāva savam bērnam izplest spārnus un pirmo reizi dzīvē darīt to, kas piepilda sirdi ar absolūtu laimi.
Un šķiet, ka atlikušais pusgads līdz ceļojuma uzsākšanai pagāja vēl ātrāk: ar ārstu apmeklējumiem, vakcinēšanos, nepieciešamā ekipējuma iepirkšanu, informācijas lasīšanu internetā, pasaules draugu apzināšanu, izsoli, kurā ar Jāni pārdevām vairumu savu mantu, lai iegūtu naudu ceļojumam un pie viena atbrīvotos no liekā (lasiet – pagātnes) un visbeidzot aiziešanu no darba un izvākšanos no Rīgas. 24 gadu vecumā biju atkal jau kļuvusi par bezdarbnieci, nestudēju un atkal jau dzīvoju pie vecākiem. Jeb kā šobrīd varētu teikt – es biju kļuvusi (un esmu) par cilvēku bez pastāvīgas dzīvesvietas. Klaidoni.
Kāpēc es to visu stāstu? Jo vēlējos, lai ziniet, ka ceļošanā īstenībā visgrūtākais ir visa pamešana un paša ceļojuma uzsākšana. Tā ir pilna pārdomu, nesakārtotu lietu, šaubu, bet pats grūtākais – atvadu. Bet tiklīdz es devos ceļā, līdz ar pirmajām minūtēm, es zināju – es beidzot esmu uzsākusi dzīvot pati sev. Ar absolūtu brīvību es varēju doties pasaulē, iepazīt jaunus cilvēkus un atklāt pati sev dzīves pamatvērtības un to, cik patiesībā maz vajag laimei. Dzīvojot ar iztikas minimumu, esmu pārliecinājusies, ka nauda ir tikai iztikas līdzeklis. Tā ir lieta, par kuru pērkam maizi, nevis laimi. Ka zāle nav zaļāka kaimiņa dārzā. Un ka lielākā laime ir ģimenes mīlestība. Tāpat, esot prom no jebkādas sabiedrības normām, sociālajiem pienākumiem un atbildībām, ir ļoti viegli izkristalizēt to, ko sirds patiesi vēlas. Ir visvieglāk atrast savu patieso iemeslu smaidam, atrast savu īsto nostāju dažādos jautājumos, bet pats galvenais – ir vieglāk saredzēt, ko sirds visvairāk vēlas darīt, atgriežoties reālajā sadzīvē.
Šobrīd es dzīvoju skaisti un baudu ikdienas sīkumus. Ļaujos sapņiem un to realizēšanai, neliedzu sev neko. Es pati smejoties saku, ka šobrīd ēdu dzīvi ar lielo karoti. Un “Dzirkstele” ir devusi man fantastisku iespēju savos iespaidos, pasaules notikumos un redzējumā dalīties arī ar citiem. Mans mērķis nav palielīties par to, cik skaista ir mana dzīve. Es meklēju iespēju iedvesmot cilvēkus būt laimīgākiem, nepārstāt cerēt, piepildīt savus mērķus, bet pats galvenais – smaidīt biežāk, mīlēt savus tuvākos un spēt saskatīt prieku pat sadzīves sīkumos.
Uz salasīšanos!
P.S. Manas emocijas, 3 mēnešu stopēšanas gaitu un pārdomas par dzīves baudīšanu iespējams lasīt arī šeit: www.nezkur.wordpress.com
