Brisele, 29.janv., LETA–DPA. Eiropas Savienība (ES) lepojas ar saviem panākumiem, nodrošinot ilgstošu mieru kontinentā, taču tagad tā sastopas ar nopietnu izaicinājumu, tuvojoties brīdim, kad Serbijas separātiskā province Kosova pasludinās savu neatkarību.
“Kosova nepārprotami atrodas ES sētas pusē. ES nevar pieļaut, ka tā iziet no kontroles,” sarunā ar aģentūru DPA norāda Šefīldas universitātes Dienvidaustrumu Eiropas eksperts profesors Endrū Teilors.
90% no Kosovas iedzīvotājiem veido etniskie albāņi, kuru mērķis ir provinces neatkarība. Viņi jau izcīnījuši vienu karu ar Serbiju, un kopš 1999.gada province atrodas ANO pārvaldījumā.
24.janvārī Kosovas premjerministrs Hašims Tači paziņoja, ka neatkarības deklarēšana sagaidāma “ļoti drīz”.
Tomēr eksperti brīdina, ka tas var novest pie jauniem konfliktiem, Prištinas piemēram sekojot Maķedonijā dzīvojošajiem albāņiem, kā arī Kosovas un Bosnijas-Hercegovinas serbiem.
“Tas ir iespējams scenārijs,” uzskata Eiropas Politisko pētījumu centra drošības eksperts Maikls Emersons.
Vienlaikus analītiķi brīdina, ka Kosovas neatkarības atzīšana no ES puses var bīstami pastiprināt serbu naidīgumu pret bloku.
“Ja serbi atgriezīsies pie bunkura mentalitātes (..), būs ļoti grūti viņus izdabūt ārā,” norāda Teilors.
Kosovas neatkarības pasludināšanas brīdis nevar būt izvēlēts vēl sarežģītākā situācijā. Serbijā turpinās prezidenta vēlēšanu process, kurā pašreizējais proeiropeiski noskaņotais valsts galva Boriss Tadičs atpaliek no galējo nacionālistu līdera Tomislava Nikoliča, kurš iepriekš aicinājis Belgradu novērsties no ES un veidot ciešākas saites ar Krieviju.
Kamēr ES līderi nespēj vienoties par attieksmi pret Belgradu, Nikoliča aicinājums nekavējoties atradis dzirdīgas ausis Maskavā.
“Krievijas puse to uzskata par lielisku iespēju atkal iegūt Balkānos atbalsta punktu,” atzīst Emersons.
Decembrī ES līderi vienojās nosūtīt uz Kosovu civilo misiju, lai palīdzētu jaunajai valstij izveidot publiskās institūcijas un uzturēt likuma varu.
Krievija savukārt piedraudēja šai iecerei ANO Drošības padomē uzlikt veto, tādējādi liekot šaubīties par ES misijas starptautisko legalitāti.
Uz to ES lielākās dalībvalstis reaģēja paziņojot, ka atzīs Kosovas neatkarību. Tomēr dažas no bloka dalībvalstīm, īpaši Kipra, atsakās šo scenāriju atbalstīt, norādot, ka Kosovas neatkarības atzīšana iedrošinās separātistus arī citās valstīs.
Tikmēr citas bloka dalībvalstis, vēloties pasniegt Belgradai olīvas zaru, aicina paātrināt Serbijas uzņemšanu ES.
Taču atkal mazākums, šoreiz Nīderlandes vadībā, noraidīja arī šo ideju, pieprasot, lai Serbija vispirms izrāda gatavību pilnībā sadarboties ar starptautisko kara noziegumu tribunālu.
Vienlaikus šī ideja nesastapa lielu entuziasmu arī pašā Belgradā, kur parlaments decembrī atbalstīja deklarāciju, kurā noraidīta jebkāda starptautiska līguma slēgšana, tais skaitā ar ES, ja tajā Kosova netiek atzīta par Serbijas sastāvdaļu.
Šie draudi “ir nopietni”, uzskata Londonas Starptautisko stratēģisko pētījumu institūta vecākais pētnieks pulkvedis Kristofers Lengtons.
Neskatoties uz pastāvošajām briesmām, eksperti tomēr uzskata, ka ES joprojām ir iespēja sarežģītajā situācijā gūt spīdošus panākumus.
Serbija nav vienīgā bijušās Dienvidslāvijas valsts, kurai piedāvāts nākotnē kļūt par ES dalībvalsti. Blokam jau pievienojusies Slovēnija, drīzumā sagaidāms, ka to izdarīs arī Horvātija, kurai gatavas sekot Bosnija-Hercegovina, Maķedonija un Melnkalne.
Pat pašā Serbijā ievērojama sabiedrības daļa atbalsta dalību ES, un, domājams, ka viņu skaits pieaugs, ja kaimiņi sāks gūt labumus no savas dalības bagāto valstu klubā.
“15 līdz 20 gadu laikā cilvēki [Serbijā] var nonākt pie atziņas, ka “status quo” nav saglabājams,” norāda Teilors.
28.janvārī ES ārlietu ministri piedāvāja Belgradai noslēgt pagaidu vienošanos par brīvo tirdzniecību un ceļojumiem, pasniedzot to kā “signālu Serbijas tautai”, bet vienlaikus noliedzot, ka tādējādi bloks censtos ietekmēt balsojumu prezidenta vēlēšanu otrajā kārtā.
Ja Serbijas vēlētāji “pieņems” Briseles piedāvājumu, nosliecoties par labu nākotnes dalībai ES, tas būs trumpis bloka rokās, jo Belgradai ir cerības kļūt par dalībvalsti tikai tad, ja tiek noregulētas attiecības ar Kosovu.
“Viena no priekšrocībām ilgajam uzņemšanas procesam ES ir tas, ka potenciālās dalībvalstis pašas tiek spiestas iesaistīties savu konfliktu risināšanā,” uzsver Lengtons.
Tomēr nākotnes scenārijs ir atkarīgs no daudziem faktoriem, ne tikai no Serbijas vēlmes saglabāt virzību uz ES un Krievijas spējām un gribas piedāvāt Belgradai reālistisku alternatīvu dalībai Eiropas valstu blokā.
Pati galvenā ir ES dalībvalstu spēja apgūt būtisku mācību – pat paša sētas pusē bloka uzticamība un ietekme ir atkarīga no tā locekļu spējas panākt vienotību.
Un, šķiet, ka šīs mācības apgūšana ir pats smagākais no visiem ES izaicinājumiem.
