Elvijs Krevics ir 15 gadus vecs pusaudzis, kas pagaidām vēl nezina, par ko grib kļūt, taču viņš zina, par ko nevēlas būt. Viņš neattiecina uz sevi Čārlza Darvina teoriju par cilvēka izcelšanos.
Pagaidām Elvijs mācās 9.klasē, sekmju ziņā viņš ir viens no līderiem klasē. Un vēl viņš darbojas Gulbenes katoļu draudzē, piekalpo pie altāra kā ministrants. Viņš sapņo par izglītības turpināšanu Rīgas katoļu ģimnāzijā. Viņa varonis nav Harijs Poters, bet gan Dieva dēls – Jēzus Kristus. Par to stāsta Elvijs pats…
Viņš var būt arī draugs
Kādu es iztēlojos Dievu? Kā draugu. Šī sajūta radās pagājušajā gadā, varbūt mazliet agrāk. Nevaru pateikt konkrētu brīdi, kad to sajutu. Vispirms bija saruna ar vienu Karmela māsu. Daudz runājām par ticību. Viņa ieteica, ka es varētu Jēzum lūgt, lai viņš būtu mans draugs. Tagad tā ir. Es ar Jēzu varu gan runāt, gan lūgt. Tā klātesamība ir interesanta. To ir viegli uztvert.
Zinot mācību stundu sarakstu skolā, varu plānot ikdienu tā, lai apmeklētu arī svētās mises baznīcā vakaros, kas sākas pulksten 18.00. Man tur patīk atrasties. Tur ir labi, sirsnīgi cilvēki – ar atvērtu sirdi. Patīk darboties draudzē, palīdzēt māsām svētdienas skolā un ārpus tās.
Ja gadījies, kad retāk iets uz baznīcu, tad sirds sauc atpakaļ. Un draudzes cilvēki taujāja, kur esmu pazudis. Tā es vairs nepazūdu. Un ir tā grēku piedošana, ko var sajust, kad var atkal jūties brīvs un iet tālāk, un dzīvot ar to labo. Es zinu, ka ir Dievs un ka ir kaut kas tāds, kas nav no Dieva. Daudzkārt savās lūgšanās pieminu to, lai viss, ko es domāju, būtu no tā labākā. Visvairāk pasaulē ir labā. Par slikto es nezinu un negribu zināt. Nav tādas vēlmes nemaz zināt to. Es zinu tikai to, ka ir Dievs. Tam ticu.
Gribētos, lai apkārt vairāk ir tādu cilvēku, kas dzīvo ticībā. Varbūt pat viņi ir vai varētu būt, taču… nav. Ir žēl to, kas nepazīst Jēzu. Kad viņi paši saka, ka nav Dieva, tad liekas – lai dara, ko grib, jo tā ir brīva izvēle.
Vienaudži tincina par baznīcu
Sākumā skolasbiedri nezināja, ka es eju uz baznīcu. Tad tas nebija skaļi. Nu jau ilgāku laiku ir tā, ka visi zina, daudzi pasmīkņā… Sākumā, to saprotot, es ierāvos sevī, noslēdzos klusumā, atslēdzos no visa. Tagad es apkārtējo izteikumus uztveru ar smaidu. Pasaku: “Paldies!”
Ar ticīgiem cilvēkiem bieži vien man ir ļoti labs garīgs kontakts. Taču ir arī tādi kristieši starp bērniem, kas pieņēmuši Jēzu, bet skolā pret mani izturas dīvaini, sauc mani par svēto… Tas ir stulbi. Es nemaz nereaģēju.
Esmu parasts cilvēks. Tāds pats kā visi. Tikai ar citādāku, ar kristīgu, pasaules uztveri. Jo vairāk citi smīkņā par to, jo vairāk tas mani garīgi spēcina. Es jau zinu, ko no kura cilvēka var sagaidīt, ko jebkurā mirklī viņš var pateikt. Klasē gandrīz visus tas interesē. Viņi daudz man jautā. Biežāk jautājumi ir par ikdienišķo dzīvi baznīcā. Ir, protams, arī tādas reizes, ka es nespēju atbildēt. Esmu aicinājis gan savus klasesbiedrus, gan skolasbiedrus. Ir tādi, kas saka, ka nāks, bet nezina, kad nāks.
Vizītkarte
* Vārds, uzvārds: Elvijs Krevics.
* Dzimis: 1992.gada 16.februārī Gulbenē.
* Ģimenē: viens no trim bērniem saviem vecākiem; ir māsa Līga (17 gadu) un brālis Rinalds (14 gadu).
* Nozīmīgi: kristīts Vissvētākās Jēzus sirds Viļakas Romas katoļu baznīcā divarpus gadu vecumā; mācās Gulbenes vidusskolas 9.klasē.
* Iedvesmo: Evaņģēlijs, latviešu valoda, matemātika, citu cilvēku prieks, līdzjūtība, pavasaris, vasara un tumši zila krāsa, kas nav tāda kā apmākusies debess.
* Sarūgtina: ja cilvēki nemāk saprast citus tādus pašus Dieva radītus bērnus.
(Vairāk lasiet 20.oktobra “Dzirkstelē”)
