Kā tikai ziedēšanas skurbulī mīlošie viens otru nedēvē, bet biju pārsteigta, dzirdot, ka puisis uz savu meiteni mīļi saka: “Ērcīte tu mana!” Kāpēc gan ne? Viņas ir uzmācīgas kā mīlestības iedomu pārņemtas meitenes pavasarī. Kā saka, daba prasa savu.
Ja nopietni, ērču aktivitātes sezona Latvijā parasti ilgst no aprīļa sākuma līdz oktobra beigām. No iepriekšējo gadu pieredzes zinu, ka pret šiem kukaiņiem nelīdzēs nekādi pretlīdzekļi. Ērces ignorē ķīmiju. Tie ir parazīti, kuriem, lai eksistētu, nepieciešams sūkt mugurkaulnieku asinis. Zoologi ērces iedala vienā klasē ar zirnekļiem un skorpioniem. Tie ir ne tikai asinssūcēji parazīti, bet arī infekcijas avots. Laicīga vakcinēšanās cilvēku var pasargāt no inficēšanās ar ērču encefalītu, bet ne no Laimas slimības. Apdraudēta ir arī mājdzīvnieku veselība, ja tiem piesūkusies ērce. Šis kukainis tomēr ir reāls un briesmīgs vampīrs. Tā mūža ilgums var sasniegt sešus gadus. Pastāv uzskats, ka ar ērču encefalīta vīrusu ir inficēti apmēram pieci procenti ērču.
Diennakts laikā maksimāla ērču aktivitāte ir no rīta un vakarā, minimāla – ap pusdienlaiku, kad ir karsts. Kad ērce ir paēdusi, tā atlaižas no saimnieka un dēj olas zemsegā. Vienā reizē mātīte var izdēt vairāk par 1000 olu. No olām iznākušie seškājainie kāpuri parazitē uz peļveidīgajiem grauzējiem un putniem. Paēdušie kāpuri pamet saimnieku un nonāk zemsegā, kur pārvēršas par nimfu. Nimfas parazitē uz lielākiem dzīvniekiem – jenotsuņiem un zaķiem. Paēdušās nimfas zemsegā kļūst par pieaugušām ērcēm un, uzrāpušās līdz pat metra augstumā, uzglūn siltasiņu pārstāvjiem…