Es joprojām atceros to drausmīgo dienu notikumus, kaut man jau ir 86 gadi. Tagad to laiku vēsturi katrs tulko pēc sava prāta. Es gribu pateikt, kā bija patiesībā.
Mūsu ģimenē bija divi cilvēki, kurus iesauca obligātajā vācu leģionā. Nerunāju par tiem, kas gāja brīvprātīgi, ja vien tādi bija. Mans brālis negribēja iet leģionā, bet atnāca paziņojums, ka piederīgos sūtīs uz Salaspili, ja viņš bēgs mežā. Brālis teica, ka nespēj šaut uz otru cilvēku, lai kas arī viņš būtu. Brālis netika ieroci rokā paņēmis, jo viņam bija slimas plaušas. Viņu nosūtīja uz lazareti Jelgavā, pēc tam uz sanatoriju Tērvetē. Kad no sanatorijas leģionārus sūtīja uz Vāciju, viņš iebēga mežā. Ienākot Sarkanajai Armijai, viņš, neparedzēdams sekas, atgriezās sanatorijā. Tur viņu 1945.gada ziemā arestēja un aizsūtīja uz nāves nometni Krievijā.
Māsas vīrs no leģiona bēga, laikam domājot, ka krievi uzvarēs. Pārbēgot no vācu armijas uz krievu, viņu kā dezertieri nošāva. To māsai paziņoja kāds viņa cīņubiedrs, izsakot līdzjūtību viņai un mazajam dēlam, ka viņas vīrs kritis karavīram necienīgā nāvē.
Līdzīgi likteņi piemeklēja arī dažus man pazīstamus cilvēkus, kuri negribēja iet un kalpot svešās varas armijās. Tie nekad nekur nekaroja par Latviju, bet par okupantu armijām. Tāda bija patiesā vēsture. Gribētos, lai reizi liek mieru leģionāriem, kuri atdeva savas dzīvības par svešām varām. Viņi negribēja karot, bet tika piespiesti.
